Tētis un Montessori
Es!
No sākuma iepazīsimies. Mans vārds ir Māris, un esmu vīrs ļoti jaukai sievai, kura ir šī bloga saimniece un man/ mums ir divi brīnišķīgi bērni, Estere un Noa, kurus, man liekas, jūs pazīstiet tik pat labi cik es :). Ikdienā nodarbojos visai radošā jomā - audiovizuālo risinājumu ieviešana konferenču zālēs, muzejos un citās publiskās telpās. Brīvo laiku pavadu, varētu teikt, tikai ar ģimeni veicot un izdzīvojot dažādas aktivitātes.
Mana iepazīšanās ar Montessori!
Jau, kādu laiku jums visiem ir pieejams manas jaukās sievas blogs par Montessori pedagoģiju un tās pielietošanu mūsu bērnu ikdienā. Pirms Karīna uzsāka Montessori apmācības es neko par šo pedagoģiju nebiju dzirdējis un nebiju arī interesējies par alternatīvas pedagoģijas izmantošanu mūsu bērnu audzināšanā, bet man vienmēr ir šķitis interesanti, kad bērnu audzināšanā tiek pielietoti, sauksim, dažādi "atraktīvi" viedi, tāpēc Karīna jau no pirmās dienas saņēma manu atbalstu un uzticību plānotajā audzināšanas un skološanas metodē. Iespējams, liels atbalsta faktors bija tas, ka viņa visu dienu ir kopā ar bērniem un man tīri loģiski nevajadzētu būt iebildumiem pret viņas darbošanos ar viņiem, ja vien tas nebūtu, kaut kas radikāls, amorāls u.t.t (pie vārda radikāls es vēl atgriezīšos) :)
Nepagāja ilgs laiks, kad Karīna uzsāka Montessori apmācības un mūsu mājā tradicionālās bērņu rotaļļietas tika nomainītas pret "darbiņiem", līdz ar to mūsu ģimenē ienāca jauns apzīmējums bērnu mantām :)), protams ne jau visām, lelles, joprojām ir lelles un mašīnas un bumbas joprojām ir mašīnas un bumbas, lai gan ir bumbiņas, kas ir "darbiņi" un tās nedrīks mest vai spert ar kāju kā citas :), bet to es ātri sapratu. Aizvien lielāku pārliecību par pareizo virzienu bērnu audzināšanā es ieguvu klausoties Karīnas saviļņotajās liecības un stāstos par citu bērnu skološanu, rezultātiem un pielietoto metodi izvēloties no sākuma Esterei "darbiņus" un vēlāk arī Noa. Protams ar "darbiņiem" jau viss nebeidzās, mums vajadzēja nomainīt mēbeles, lampas, aizskarus, nu labi, lampas un aizskarus nē, bet plauktus vajadzēja savādākus, jo katram "darbiņam" bija jābūt savai vietai u.t.t. Tā arī palēnām Montessori ienāca mūsu mājā.
Bērni!
Pārsteidzošais bija tas, ka es novēroju patīkamu progresu Esteres attīstībā, iespējams, ka viņa attīstītos tīri labi arī, ja ar viņu darbotos savādāk, bet redzot Montessori metodes radošo pieeju, Esteres attīstības progress arī tika pamanīts, iespējams skaidrāk. Joprojām lielākais prieks man ir par to, cik ātri viņa apguva krāsas un toņu atšķirības mazliet vairāk kā 2 gadu vecumā, vai arī darbojoties ar ģeometriskajiem ķermeņiem māk saskatīt un ieraudzīt sakarības dabā..šobrīd veikalā atšķirt Rūjienas saldējuma koņusiņu no parastā saldējuma viņai nesagādā nekādas problēmas. Tāpat arī citu "darbiņu" izpildīšana, man likās interesanta un es ieraudzīju brīnišķīgu iespēju sākt darboties ar Esteri savādākā veidā nekā biju iedomājies spēlēšanos, darbošanos un brīvā laika pavadīšanu ar bērniem. Iegādājāmies tradicionālos Montessori cilindrus, ģeometriskās figūras, izgatavojām dažādas tematiskās kartiņas, ar kuru palīdzību stāstijām un rādijām dažādas lietas - cilvēka attīstību, rases, dzīvniekus, augus u.t.t. Montessori mums sāka kļūt par dzīvesveidu, ikdienu un šobrīd jau esam iesaistījuši tajā manu tēvu, kas mums palīdz izgatavot dažādus Montessori materiālus no koka, Esteres un Noa "darbiņiem".
Arī Noa nekas cits neatliek, kā "spēlēties" ar māsas sagatavotajiem "darbiņiem" un kāmman daži cilvēki ir devuši mājienus, sakot, ka mēs saviem bērniem "atņemam bērnību" nedodot iespēju rotaļāties tradicionāli, tad tā tas nav, jo gan Estere, gan Noa paši izvēlas bieži vien tradicionālu pieeju un savu redzējumu kā pavadīt savu ikdienu, spēlējoties ar lellēm - ārstējot tās, vai Noa "atkarību" no bumbām, kas izpaužas bieži vien ar ģeometriskā ķermeņa - lodes triekšanu pret grīdu vai speršanu ar kāju :). Protams mūsu bērniem, tradicionālās rotaļļietas ir daudz mazāk varbūt kā citiem bērniem, bet daudz efektīvāku finansu ieguldījumu es redzu Montessori materiālu iegādē vai izveidē.
Radikāli lēmumi!
Kā jau rakstīju, tad pie vārda radikāli vēl atgriezīšos un te nu varu teikt, ka mans skatījums par bērna audzināšanu un skološanu ir radikāli izmainījies, no tā, kāds tas bija pirms, par to sāku domāt un vai vispār bija. Un tas nav viss. Liels jautājums mums parādijās, kad pieskārāmies bērnudārza tēmai, jo sapratām, ka metode, ko pielietojam mājās radikāli atšķiras no metodes ko izmanto bērnudārzos, ja vien tie nav specializētie Montessori bērnudārzi, tad nu kārtējais radikālais lēmums, kas tika pieņemts, ka tikmēr, kamēr būs iespēja, tikmēr bērnus audzināsim mājās. Ikdienā izdzīvojot Montessori audzināšanas un skološanas metodi mūsu radikālie lēmumi attiecībā uz bērniem palika un paliek aizvien radikālāki, bet lai jūs nebaidītu, tad tie visi ir pozitīvi un mīlestības pilni lēmumi. :) (par tiem sīkāk mana sieva iespējams rakstīs vai jau raksta savās ikdienas pārdomās un rakstos).
Nobeigumā vēlos teikt, ka es iedrošinu ikvienam novērtēt to dāvanu, kas mums ir dota, vispirms sievietei to iznēsājot savās miesās un tad vismaz 18 gadus vai ilgāk skolojot un dzīvojot kopā. Mazi bērni ir kā švamme, uzsūc sevī visu, to, ko tu saki, dari, kā tu pieņem lēmumus un kāds tu esi kā vecāks viņam. Mīliet savus bērnus, darbojieties ar viņiem, kamēr viņi to vēlas, būs brīdis, kad viņiem būs citas intereses. Pavadiet laiku kopā ar viņiem, kamēr viņi ir mazi, kamēr viņiem acis mirdz tajā brīdī, kad tu pievērs viņiem uzmanību, kad tu izrādi prieku par viņu zīmējumu, lai arī tur ir zilszalšsarkansdzeltensbrūns viss kopā. Bērni ir Dieva dāvana, kas mums ir dota uz laiku. Novērtējiet to un neizniekojiet.
Novēlu jums turpināt lasīt manas sievas blogu un atrast radošas un interesantas aktivitātes saviem bērniem.
Māris
No sākuma iepazīsimies. Mans vārds ir Māris, un esmu vīrs ļoti jaukai sievai, kura ir šī bloga saimniece un man/ mums ir divi brīnišķīgi bērni, Estere un Noa, kurus, man liekas, jūs pazīstiet tik pat labi cik es :). Ikdienā nodarbojos visai radošā jomā - audiovizuālo risinājumu ieviešana konferenču zālēs, muzejos un citās publiskās telpās. Brīvo laiku pavadu, varētu teikt, tikai ar ģimeni veicot un izdzīvojot dažādas aktivitātes.
Mana iepazīšanās ar Montessori!
Jau, kādu laiku jums visiem ir pieejams manas jaukās sievas blogs par Montessori pedagoģiju un tās pielietošanu mūsu bērnu ikdienā. Pirms Karīna uzsāka Montessori apmācības es neko par šo pedagoģiju nebiju dzirdējis un nebiju arī interesējies par alternatīvas pedagoģijas izmantošanu mūsu bērnu audzināšanā, bet man vienmēr ir šķitis interesanti, kad bērnu audzināšanā tiek pielietoti, sauksim, dažādi "atraktīvi" viedi, tāpēc Karīna jau no pirmās dienas saņēma manu atbalstu un uzticību plānotajā audzināšanas un skološanas metodē. Iespējams, liels atbalsta faktors bija tas, ka viņa visu dienu ir kopā ar bērniem un man tīri loģiski nevajadzētu būt iebildumiem pret viņas darbošanos ar viņiem, ja vien tas nebūtu, kaut kas radikāls, amorāls u.t.t (pie vārda radikāls es vēl atgriezīšos) :)
Nepagāja ilgs laiks, kad Karīna uzsāka Montessori apmācības un mūsu mājā tradicionālās bērņu rotaļļietas tika nomainītas pret "darbiņiem", līdz ar to mūsu ģimenē ienāca jauns apzīmējums bērnu mantām :)), protams ne jau visām, lelles, joprojām ir lelles un mašīnas un bumbas joprojām ir mašīnas un bumbas, lai gan ir bumbiņas, kas ir "darbiņi" un tās nedrīks mest vai spert ar kāju kā citas :), bet to es ātri sapratu. Aizvien lielāku pārliecību par pareizo virzienu bērnu audzināšanā es ieguvu klausoties Karīnas saviļņotajās liecības un stāstos par citu bērnu skološanu, rezultātiem un pielietoto metodi izvēloties no sākuma Esterei "darbiņus" un vēlāk arī Noa. Protams ar "darbiņiem" jau viss nebeidzās, mums vajadzēja nomainīt mēbeles, lampas, aizskarus, nu labi, lampas un aizskarus nē, bet plauktus vajadzēja savādākus, jo katram "darbiņam" bija jābūt savai vietai u.t.t. Tā arī palēnām Montessori ienāca mūsu mājā.
Bērni!
Pārsteidzošais bija tas, ka es novēroju patīkamu progresu Esteres attīstībā, iespējams, ka viņa attīstītos tīri labi arī, ja ar viņu darbotos savādāk, bet redzot Montessori metodes radošo pieeju, Esteres attīstības progress arī tika pamanīts, iespējams skaidrāk. Joprojām lielākais prieks man ir par to, cik ātri viņa apguva krāsas un toņu atšķirības mazliet vairāk kā 2 gadu vecumā, vai arī darbojoties ar ģeometriskajiem ķermeņiem māk saskatīt un ieraudzīt sakarības dabā..šobrīd veikalā atšķirt Rūjienas saldējuma koņusiņu no parastā saldējuma viņai nesagādā nekādas problēmas. Tāpat arī citu "darbiņu" izpildīšana, man likās interesanta un es ieraudzīju brīnišķīgu iespēju sākt darboties ar Esteri savādākā veidā nekā biju iedomājies spēlēšanos, darbošanos un brīvā laika pavadīšanu ar bērniem. Iegādājāmies tradicionālos Montessori cilindrus, ģeometriskās figūras, izgatavojām dažādas tematiskās kartiņas, ar kuru palīdzību stāstijām un rādijām dažādas lietas - cilvēka attīstību, rases, dzīvniekus, augus u.t.t. Montessori mums sāka kļūt par dzīvesveidu, ikdienu un šobrīd jau esam iesaistījuši tajā manu tēvu, kas mums palīdz izgatavot dažādus Montessori materiālus no koka, Esteres un Noa "darbiņiem".
Arī Noa nekas cits neatliek, kā "spēlēties" ar māsas sagatavotajiem "darbiņiem" un kāmman daži cilvēki ir devuši mājienus, sakot, ka mēs saviem bērniem "atņemam bērnību" nedodot iespēju rotaļāties tradicionāli, tad tā tas nav, jo gan Estere, gan Noa paši izvēlas bieži vien tradicionālu pieeju un savu redzējumu kā pavadīt savu ikdienu, spēlējoties ar lellēm - ārstējot tās, vai Noa "atkarību" no bumbām, kas izpaužas bieži vien ar ģeometriskā ķermeņa - lodes triekšanu pret grīdu vai speršanu ar kāju :). Protams mūsu bērniem, tradicionālās rotaļļietas ir daudz mazāk varbūt kā citiem bērniem, bet daudz efektīvāku finansu ieguldījumu es redzu Montessori materiālu iegādē vai izveidē.
Radikāli lēmumi!
Kā jau rakstīju, tad pie vārda radikāli vēl atgriezīšos un te nu varu teikt, ka mans skatījums par bērna audzināšanu un skološanu ir radikāli izmainījies, no tā, kāds tas bija pirms, par to sāku domāt un vai vispār bija. Un tas nav viss. Liels jautājums mums parādijās, kad pieskārāmies bērnudārza tēmai, jo sapratām, ka metode, ko pielietojam mājās radikāli atšķiras no metodes ko izmanto bērnudārzos, ja vien tie nav specializētie Montessori bērnudārzi, tad nu kārtējais radikālais lēmums, kas tika pieņemts, ka tikmēr, kamēr būs iespēja, tikmēr bērnus audzināsim mājās. Ikdienā izdzīvojot Montessori audzināšanas un skološanas metodi mūsu radikālie lēmumi attiecībā uz bērniem palika un paliek aizvien radikālāki, bet lai jūs nebaidītu, tad tie visi ir pozitīvi un mīlestības pilni lēmumi. :) (par tiem sīkāk mana sieva iespējams rakstīs vai jau raksta savās ikdienas pārdomās un rakstos).
Nobeigumā vēlos teikt, ka es iedrošinu ikvienam novērtēt to dāvanu, kas mums ir dota, vispirms sievietei to iznēsājot savās miesās un tad vismaz 18 gadus vai ilgāk skolojot un dzīvojot kopā. Mazi bērni ir kā švamme, uzsūc sevī visu, to, ko tu saki, dari, kā tu pieņem lēmumus un kāds tu esi kā vecāks viņam. Mīliet savus bērnus, darbojieties ar viņiem, kamēr viņi to vēlas, būs brīdis, kad viņiem būs citas intereses. Pavadiet laiku kopā ar viņiem, kamēr viņi ir mazi, kamēr viņiem acis mirdz tajā brīdī, kad tu pievērs viņiem uzmanību, kad tu izrādi prieku par viņu zīmējumu, lai arī tur ir zilszalšsarkansdzeltensbrūns viss kopā. Bērni ir Dieva dāvana, kas mums ir dota uz laiku. Novērtējiet to un neizniekojiet.
Novēlu jums turpināt lasīt manas sievas blogu un atrast radošas un interesantas aktivitātes saviem bērniem.
Māris