Brīvība un disciplīna Montessori pedagoģijā
Montessori norāda, ka brīvība un disciplīna nav atdalāmi jēdzieni. Tās vienkārši ir vienas lietas divi aspekti. Bērns brīvi izvēlas ar ko darboties un vienlaicigi nonāk situācija, kad viņam ir jāpieņem lēmums un jāapņemas ievērot šīs te brīvības robežas. Līdz ko viņš ir paņēmis kadu materiālu no plaukta, tā ir viņa brīva izvēle, un viņš nonāk situācijā, kad viņam ir jāievēro kādi noteikumi, viņš uzņemas atbildību par šiem noteikumidem un citiem cilvēkiem, kas ir telpā un atbildību pret sevi, un tā ir disciplīna. Tāpēc mēs nevaram izdalīt brīvību un disciplīnu Montessori vidē. Montessori vienmēr, kad runā par brīvību un disciplīnu, citē Gēti: “Es sapratu to, ka brīvības nenovertējamā laime ir tā, ka es nevis daru to, ko gribu un ļauj apstākļi, bet gan to, ka bez kavēšanās un šķēršļiem varu darīt to, kas šajā situācijā ir pareizākais un labakais.” Tātad secinājums - jādara tas, kas ir pareizākais un labākais.
Montessori saka, ka bērns dara nevis to, ko grib darīt, bet grib kaut ko darīt un var to darīt! Izvēloties savu darbības brīvību un darbošanos, bērns var atklāt savas vajadzības daudz labāk, nekā ar vārdiem viņš spētu pateikt, to, ko viņš grib! Jo vairāk ļauj darīt, jo bērni grib arvien vairāk kaut ko darīt, un šīs prasības kļūst lielākas.
Montessori savās grāmatas daudz runā par bērnu, kurš seko un darbojas savas patiesās gribas vadīts. Patiesā griba Montessori pedagoģijā ir griba, kas no dabas mums ir ielikta – izvēlēties pareizo un labo. Bērns piedzimst mīlestībai un labajam, sabiedrība viņu padara niķīgu un untumainu – tie ir ārējie apstākļi ( ģimene, sabiedrība), kas padara bērnu tādu.
Normalizēts bērns- šis ir tas bērns, kuru mēs esam kaut kādā veidā līdz tādam līmenim sakārtojuši, ka viņš atsakās no saviem gribas untumiem un viņš atbrīvojas no “nekā negribu”. Viss ir parādījies bērnā tikai tāpēc, ka pieaugušais neko nesaprot. Mēs esam noveduši bērnu līdz tādam līmenim, tas ir mūsu rīcības rezultāts. Ja bērns tiek vaļā no stiķiem un niķiem, kas ļauj viņam darboties sakārtoti – tad to var saukt par normalizētu bērnu.
Montessori ideja par labo ir tāda, ka Dievs dod katram labo, bet sabiedrība sabojā to. Šis te uzskats nāk tāk no Ruso. Disciplīna – ir gan brīvības priekšnoteikums, gan brīvības auglis. Bērns ienākot vienā bērnu mājā pieņem tās brīvības robežas, kas šeit ir. Viņš var darīt visu, tikai ne to, kas dara pāra viņam, citiem un apkārtējai videi – tās ir tās brīvības robežas. Bērns neuztver vairāk kā trīs aizliegumus. Nevajag brīnīties, ka viņš nesaprot, jo no viņa visu laiku tiek prasīta paklausība un tiek doti norādījumi/aizliegumi. Disciplīna ietver tās lietas, kas ir manieres un kaut kāda izturēšanās. Bērnam ir jāizturas laipni un normāli pret citiem. Disciplīna nav iedzimta, tā ir jāpamodina sevī.
Šo disciplīnu nevar sasniegt ar pavēlēm un aizliegumiem, vai citiem pasākumiem no pieaugušā puses. Disciplīnas pirmsākums meklējams darbībā. Bērns izvēloties darbību pēc brīvās izvēles, neatlaidīgi darbojas, kamēr viņš ir sasniedzis savu rezultātu. Viņš ir ceļā uz savu disciplenētību. Viņš ir koncetrējies un dara savu darbu – uzmanības polarizācijas fenomens. Pirmsākums bērna normalizācijai – viņš var 3-5min pavadīt pie sava darbiņa.
Disciplīnu var iegūt uzaudzējot šo ceļu uz koncentrēšanos un polarizacijas fenomenu. Pa šo ceļu jāiet, ievērojot precizitāti no visām pusēm. Pedagogs ir precīzs demonstrējumos, vienā iestādē visi pedagogi dara un domā vienādi - vienota nostāja. Tādā veidā bērns apgūst labo jedzienu – kā izmantot laiku, lietderīgi mācīties, kā padarīt savu darbu. Viņš saprot noteikumus un tu viņam iedot brīvību. Montessori nepastāv nekādas balles. Neviens nedod uzlīmes par labu darbu vai zīmē "ķiņķēziņus" pierakstu kladēs!
Kāpēc bērni uzvedas nedisciplinēti? Viņiem pietrūkst kaut kādas iemaņas un viņš neprot valdīt pār savu muskuļu koordināciju. Viņam var būt par sarežģītu kāda lieta, vai viņš neprot kaut ko. Tādēļ lielā/mazā motorika ir svarīga. Labi attīstīta motorika bērnam palīdzēs spēt valdīt pār sevi. Montesssori uzskata, ka disciplīna ir spēja turēt sevi vienkārši rokās. To spēj arī mazie bērni.
Brīvība:
Brīvā izvēle - ir kārtības un disciplīnas pamats. Ja nebūs šī iespēja brīvi izvēleties, tad nevar runāt par sakārtotu darbošanos. Priekšnosacījums ir sagatavota vide. Ja mājas ir bardaks un visas drēbes ir nomestas zemē, tad nevar prasīt no bērna, lai viņš ir kārtīgs. Ja mājās būs kārtība, tad to var sagaidīt arī no bērna! Sakārtota vide rosina bērnu uz kārtību.
Brīvā izvēle – citiem bērniem netraucē, ka pārējie staigā, darbojas. Netraucē arī klusa runāšana. Klusā runāšana starp pedagogu un bērniem ir kā fona mūzika. Nevajag likt fona mūziku. Tā ir kā bišu sanēšana – klusā runāšana.Kāpec Montessori tik ļoti akcentē spontāno izveli – iespēja pamanīt šīs te sensitīvās fāzes. Vecums no 2.5 līdz 6 gadiem pēc savas garīgās struktūras nav piemērotas, ka mēs bērnu aicinātu darīt kādu noteiktu darbību. Visu laiku aicinātu viņu kaut ko darīt. Raustīt kā tādu robotu. Šajā vecumā bērns darbojas pec sava iekšēja aicinājuma. Tikai tāda brīva izvēle var modināt patiesu interesi, ka tas darbs, ko es paņemu, mani tiešām interesē. To var redzēt, ka bērni ņem to materiālu, kas viņiem interesē.
Komunicēšanas brīvība - tiesības komunicēt ar citiem šajā vidē. Viņš uzreiz var stāstīt savu piedzīvojumu skolotājam. Var komunicēt brīvi ar pieaugšo, tas audzē komunikācijas prasmes un māca sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem. Var padomāt par to, ko viņš ir iemācījies, pārdomāt izdarīto –nevis ievākt kontroldarbu (kā skolās – es tūliņ izlabošu un parādīšu). Bērnam pieaug ļoti pašvērtības sajūta, viņš zina, ka viņam ir kaut kāda vērtība. Viņš ir neatkārtojams un to viņam neviens nevar atņemt. Tādā veidā, ka mēs dodam brīvi darboties, mēs ļaujam to darīt. Ja bērnam vajag vairāk laika darboties, tāpēc viņš ir sliktāks kā pārējiem? Vai skolās nodrošina to, ka katrs bērns var darboties savā ritmā un pēc savām interesēm un spējām?
Spēja valdīt pār sevi. Atbildība. Skolotājs ir paraugs tam, ka tu esi atbildīgs par to vidi, kurā tu esi. Tas izraisa paklausību. Montessori uzskata, ja nedod brīvību, nevajag gaidīt, ka bērns paklausīs. Ja pavēlēs, tad bērns nedarīs neko brīvprātīgi. Lai paklausītu, nepietiek ar to, ka tu gribi paklausīt. Ir arī jāspēj paklausīt. Tad kad tu paklausi, tad tu esi tādā prāta un gribas līdzsvarā. Tev ir griba un tu arī kontrolē savu prātu.
Gribaspsēks un griba. Griba ir bērna visu universālo spēju sastāvdaļa. Ja šī te griba ir dabiska, tad tas ir milzīgs spēks, kas liek šim bērnam darboties. Šī te iekšējā griba liek tam bērnam darīt labo, nav tā, ka viņš grib darīt tikai sliktu. Mūsu uzdevums ir panākt to, ka bērns šo gribu var tādu saglabāt un vēlāk spēt to pielietot sabiedrības labā. Ja bērns var šo te gribu attīstīt, to, ka viņs dara to, kas viņam ir nepieciešams, viņš iet šo dabisko ceļu. Tādā veidā bērns apzinās tās darbības, kas sabiedrībai tiešām ir nepieciešamas. Izejot no praktiskās dzīves vingrinājumiem, tas ļauj apzināties to, ka mēs to varam darīt arī sabiedrības labā. Tas ir ceļš no tā, ka šī te griba pāraug no tādas impulsīvas gribēšanas uz tādu noteiktas rīcības gribu. Bērns grib rīkoties, lai kaut ko viņš varētu ietekmēt.
Kad bērns apzinās savu gribu (vecums)? - Kad 2.5 gados pasaka NĒ! Viņš nedarīs! Tas nāk kopā ar “ES” apziņu.
Skolotāja uzdevums: mācīties saskatīt tos momentus, kad bērns ir koncentrējies darbam un nepārtraukt! Nepārtraukt tad, kad bērns dara labo! Ja bērns grib tīrīt kaķa kasti, tad lai tīra, pēc tam var taču nomazgāt rokas. Jo, ja neļaus, tad pēc tam dzīvē viņš negribēs to darīt un teiks “fui”.
Mācīt atšķirt labo no ļaunā. Mācīt vajadzīgo no nevajadzīgā. Skolotājs nav autoritate, viņš nav autoritīvs un neapspiež bērnu, bet viņš ir atvērts un pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir. Nevajag pārmācīt, atrast ceļu kā to sakartot.
Par sodīšanu un apbalvošanu. Ja bērns spēj darboties brīvi, viņam ir cieņas sajūta pret citiem un apkārtējo vidi, kurā viņš atrodas. Bērns interesējas par to, ko viņš ir sasniedzis. Viņam ir pilnīgi vienaldzīgi kaut kādi apbalvojumi. Viņš nekad neko neprasa, es padarīju darbiņu, iedod man konfekti. Ja nu vienīgi vecāki un skolotāji ir pie tā pieradinājuši, ka, ja viņš izdarīs kaut ko labu, tad viņam par to kaut kas būs. Tāpēc Montessori pedagoģijā nepastāv apbalvojumi, nepastāv vietas dalīšanas, piem. sacensības, kas ātrāk apgūst matemātiku. Un tas viss lieliski pārnesās uz spēlēm. Bērnam ir vienalga, kurš uzvar, ja kāds uzvar, bērni to uztver mierīgi. Bērniem nav tādas konkurences kā parasti to mēs redzam ikdienā! Daudzi vecāki rada šo konkuceni, salīdzinot savu bērnu ar citu, un bērna klābūtnē saka, ka redz Jānītis ir labāks, kāpēc tu to nevari izdarīt?!
Labākais atalgojums bērnam ir skolotāja smaids un iespēja turpināt darbu. :)
"Discipline must come through liberty...We do not consider an individual disciplined when he has been rendered as artificially silent as a mute and as immovable as a paralytic. He is an individual annihilated, not disciplined."/Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Montessori saka, ka bērns dara nevis to, ko grib darīt, bet grib kaut ko darīt un var to darīt! Izvēloties savu darbības brīvību un darbošanos, bērns var atklāt savas vajadzības daudz labāk, nekā ar vārdiem viņš spētu pateikt, to, ko viņš grib! Jo vairāk ļauj darīt, jo bērni grib arvien vairāk kaut ko darīt, un šīs prasības kļūst lielākas.
Montessori savās grāmatas daudz runā par bērnu, kurš seko un darbojas savas patiesās gribas vadīts. Patiesā griba Montessori pedagoģijā ir griba, kas no dabas mums ir ielikta – izvēlēties pareizo un labo. Bērns piedzimst mīlestībai un labajam, sabiedrība viņu padara niķīgu un untumainu – tie ir ārējie apstākļi ( ģimene, sabiedrība), kas padara bērnu tādu.
Normalizēts bērns- šis ir tas bērns, kuru mēs esam kaut kādā veidā līdz tādam līmenim sakārtojuši, ka viņš atsakās no saviem gribas untumiem un viņš atbrīvojas no “nekā negribu”. Viss ir parādījies bērnā tikai tāpēc, ka pieaugušais neko nesaprot. Mēs esam noveduši bērnu līdz tādam līmenim, tas ir mūsu rīcības rezultāts. Ja bērns tiek vaļā no stiķiem un niķiem, kas ļauj viņam darboties sakārtoti – tad to var saukt par normalizētu bērnu.
Montessori ideja par labo ir tāda, ka Dievs dod katram labo, bet sabiedrība sabojā to. Šis te uzskats nāk tāk no Ruso. Disciplīna – ir gan brīvības priekšnoteikums, gan brīvības auglis. Bērns ienākot vienā bērnu mājā pieņem tās brīvības robežas, kas šeit ir. Viņš var darīt visu, tikai ne to, kas dara pāra viņam, citiem un apkārtējai videi – tās ir tās brīvības robežas. Bērns neuztver vairāk kā trīs aizliegumus. Nevajag brīnīties, ka viņš nesaprot, jo no viņa visu laiku tiek prasīta paklausība un tiek doti norādījumi/aizliegumi. Disciplīna ietver tās lietas, kas ir manieres un kaut kāda izturēšanās. Bērnam ir jāizturas laipni un normāli pret citiem. Disciplīna nav iedzimta, tā ir jāpamodina sevī.
Šo disciplīnu nevar sasniegt ar pavēlēm un aizliegumiem, vai citiem pasākumiem no pieaugušā puses. Disciplīnas pirmsākums meklējams darbībā. Bērns izvēloties darbību pēc brīvās izvēles, neatlaidīgi darbojas, kamēr viņš ir sasniedzis savu rezultātu. Viņš ir ceļā uz savu disciplenētību. Viņš ir koncetrējies un dara savu darbu – uzmanības polarizācijas fenomens. Pirmsākums bērna normalizācijai – viņš var 3-5min pavadīt pie sava darbiņa.
Disciplīnu var iegūt uzaudzējot šo ceļu uz koncentrēšanos un polarizacijas fenomenu. Pa šo ceļu jāiet, ievērojot precizitāti no visām pusēm. Pedagogs ir precīzs demonstrējumos, vienā iestādē visi pedagogi dara un domā vienādi - vienota nostāja. Tādā veidā bērns apgūst labo jedzienu – kā izmantot laiku, lietderīgi mācīties, kā padarīt savu darbu. Viņš saprot noteikumus un tu viņam iedot brīvību. Montessori nepastāv nekādas balles. Neviens nedod uzlīmes par labu darbu vai zīmē "ķiņķēziņus" pierakstu kladēs!
Kāpēc bērni uzvedas nedisciplinēti? Viņiem pietrūkst kaut kādas iemaņas un viņš neprot valdīt pār savu muskuļu koordināciju. Viņam var būt par sarežģītu kāda lieta, vai viņš neprot kaut ko. Tādēļ lielā/mazā motorika ir svarīga. Labi attīstīta motorika bērnam palīdzēs spēt valdīt pār sevi. Montesssori uzskata, ka disciplīna ir spēja turēt sevi vienkārši rokās. To spēj arī mazie bērni.
Brīvība:
- Brīvā izvēle
- Komunikācijas brīvība ( jebkurā momentā un tūlīt ar skolotāju, saviem biedriem, ievēorjot to, vai šī komunikācija netraucē viņus viņu darbā, bet ja traucē, tad jāuzgaida. Ja radies jautājums, viņš tūliņ to var pajautāt. )
- Refleksijas brīvība - Spēja pārdomāt to, ko viņš ir darījis.
Brīvā izvēle - ir kārtības un disciplīnas pamats. Ja nebūs šī iespēja brīvi izvēleties, tad nevar runāt par sakārtotu darbošanos. Priekšnosacījums ir sagatavota vide. Ja mājas ir bardaks un visas drēbes ir nomestas zemē, tad nevar prasīt no bērna, lai viņš ir kārtīgs. Ja mājās būs kārtība, tad to var sagaidīt arī no bērna! Sakārtota vide rosina bērnu uz kārtību.
Brīvā izvēle – citiem bērniem netraucē, ka pārējie staigā, darbojas. Netraucē arī klusa runāšana. Klusā runāšana starp pedagogu un bērniem ir kā fona mūzika. Nevajag likt fona mūziku. Tā ir kā bišu sanēšana – klusā runāšana.Kāpec Montessori tik ļoti akcentē spontāno izveli – iespēja pamanīt šīs te sensitīvās fāzes. Vecums no 2.5 līdz 6 gadiem pēc savas garīgās struktūras nav piemērotas, ka mēs bērnu aicinātu darīt kādu noteiktu darbību. Visu laiku aicinātu viņu kaut ko darīt. Raustīt kā tādu robotu. Šajā vecumā bērns darbojas pec sava iekšēja aicinājuma. Tikai tāda brīva izvēle var modināt patiesu interesi, ka tas darbs, ko es paņemu, mani tiešām interesē. To var redzēt, ka bērni ņem to materiālu, kas viņiem interesē.
Komunicēšanas brīvība - tiesības komunicēt ar citiem šajā vidē. Viņš uzreiz var stāstīt savu piedzīvojumu skolotājam. Var komunicēt brīvi ar pieaugšo, tas audzē komunikācijas prasmes un māca sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem. Var padomāt par to, ko viņš ir iemācījies, pārdomāt izdarīto –nevis ievākt kontroldarbu (kā skolās – es tūliņ izlabošu un parādīšu). Bērnam pieaug ļoti pašvērtības sajūta, viņš zina, ka viņam ir kaut kāda vērtība. Viņš ir neatkārtojams un to viņam neviens nevar atņemt. Tādā veidā, ka mēs dodam brīvi darboties, mēs ļaujam to darīt. Ja bērnam vajag vairāk laika darboties, tāpēc viņš ir sliktāks kā pārējiem? Vai skolās nodrošina to, ka katrs bērns var darboties savā ritmā un pēc savām interesēm un spējām?
Spēja valdīt pār sevi. Atbildība. Skolotājs ir paraugs tam, ka tu esi atbildīgs par to vidi, kurā tu esi. Tas izraisa paklausību. Montessori uzskata, ja nedod brīvību, nevajag gaidīt, ka bērns paklausīs. Ja pavēlēs, tad bērns nedarīs neko brīvprātīgi. Lai paklausītu, nepietiek ar to, ka tu gribi paklausīt. Ir arī jāspēj paklausīt. Tad kad tu paklausi, tad tu esi tādā prāta un gribas līdzsvarā. Tev ir griba un tu arī kontrolē savu prātu.
Gribaspsēks un griba. Griba ir bērna visu universālo spēju sastāvdaļa. Ja šī te griba ir dabiska, tad tas ir milzīgs spēks, kas liek šim bērnam darboties. Šī te iekšējā griba liek tam bērnam darīt labo, nav tā, ka viņš grib darīt tikai sliktu. Mūsu uzdevums ir panākt to, ka bērns šo gribu var tādu saglabāt un vēlāk spēt to pielietot sabiedrības labā. Ja bērns var šo te gribu attīstīt, to, ka viņs dara to, kas viņam ir nepieciešams, viņš iet šo dabisko ceļu. Tādā veidā bērns apzinās tās darbības, kas sabiedrībai tiešām ir nepieciešamas. Izejot no praktiskās dzīves vingrinājumiem, tas ļauj apzināties to, ka mēs to varam darīt arī sabiedrības labā. Tas ir ceļš no tā, ka šī te griba pāraug no tādas impulsīvas gribēšanas uz tādu noteiktas rīcības gribu. Bērns grib rīkoties, lai kaut ko viņš varētu ietekmēt.
Kad bērns apzinās savu gribu (vecums)? - Kad 2.5 gados pasaka NĒ! Viņš nedarīs! Tas nāk kopā ar “ES” apziņu.
Skolotāja uzdevums: mācīties saskatīt tos momentus, kad bērns ir koncentrējies darbam un nepārtraukt! Nepārtraukt tad, kad bērns dara labo! Ja bērns grib tīrīt kaķa kasti, tad lai tīra, pēc tam var taču nomazgāt rokas. Jo, ja neļaus, tad pēc tam dzīvē viņš negribēs to darīt un teiks “fui”.
Mācīt atšķirt labo no ļaunā. Mācīt vajadzīgo no nevajadzīgā. Skolotājs nav autoritate, viņš nav autoritīvs un neapspiež bērnu, bet viņš ir atvērts un pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir. Nevajag pārmācīt, atrast ceļu kā to sakartot.
Par sodīšanu un apbalvošanu. Ja bērns spēj darboties brīvi, viņam ir cieņas sajūta pret citiem un apkārtējo vidi, kurā viņš atrodas. Bērns interesējas par to, ko viņš ir sasniedzis. Viņam ir pilnīgi vienaldzīgi kaut kādi apbalvojumi. Viņš nekad neko neprasa, es padarīju darbiņu, iedod man konfekti. Ja nu vienīgi vecāki un skolotāji ir pie tā pieradinājuši, ka, ja viņš izdarīs kaut ko labu, tad viņam par to kaut kas būs. Tāpēc Montessori pedagoģijā nepastāv apbalvojumi, nepastāv vietas dalīšanas, piem. sacensības, kas ātrāk apgūst matemātiku. Un tas viss lieliski pārnesās uz spēlēm. Bērnam ir vienalga, kurš uzvar, ja kāds uzvar, bērni to uztver mierīgi. Bērniem nav tādas konkurences kā parasti to mēs redzam ikdienā! Daudzi vecāki rada šo konkuceni, salīdzinot savu bērnu ar citu, un bērna klābūtnē saka, ka redz Jānītis ir labāks, kāpēc tu to nevari izdarīt?!
Labākais atalgojums bērnam ir skolotāja smaids un iespēja turpināt darbu. :)
"Discipline must come through liberty...We do not consider an individual disciplined when he has been rendered as artificially silent as a mute and as immovable as a paralytic. He is an individual annihilated, not disciplined."/Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Valodas attīstība - rakstīšana
Metāla ielikņi
Pirmo daļu par valodas attīstību (valodas funkcijas, runāšana) jūs varat lasīt zemāk.
No 3-4 gadiem ir rakstīšanas sensitivā fāze. Rakstīšana ir ļoti sarežģīts komplekss. To vajag sadalīt daļās un apgūt bērnībā. Kad bērns ir sagatavojies rakstīšanai, tad var runāt par rakstīšanas eksploziju. Rakstīšanu bērni apgūst ātrāk pirms lasīšanas. Bērnam sāk mosties interese par rakstīšanu tad, ja viņš uzraksta mums vēstulīti, kur protams nav nekas rakstīts, bet ir sazīmēti ķekši. Tas ir signāls, ka bērni rakstīs un lasīs. Montessori novērojums bija tāds, ka tie, kuri neizrādīja interesi par šo procesu, arī vēlāk nerakstīja. Rakstīšana ir pirms lasīšanas, tāpēc ka rakstīšana ir mehānisks process. Bērns pārvērš domas kaut kādos simbolos, taču sākotnēji mēs varam to dēvēt par mehānisku rakstīšanu. Viņš pārraksta to, ko nevar izlasīt. Lasīšana ir abstrakts process, jo vārdus izrunā savādāk nekā raksta. Lai lasītu, bērnam ir vajadzīgs daudz lielāks vārdu krājums, un vārdi ir jāsaista ar kaut kādām konkrētām lietām. Abstrakti, jo bērns kaut ko izlasa, bet īsti saprast nevar. Svarīgs priekšnoteikums tam, lai bērns apgūtu rakstu zīmes, izprastu valodas būtību, ir saprast, ka savas domas var izteikt ar rakstiskās valodas palīdzību. Pie rakstīšanas pieder skaņu spēles. Sākumā klausās skaņas, vēlāk saista kopā ar konkrētu simbolu.
Priekšnoteikumi rakstīšanai:
Ko dod sajūtu materiāls? Manuāli - 3 rakstīšanas pirkstu treniņš, viegla roka pie vingrinājumiem ar taustes dēlīšiem/tāfelītēm. Palikt vienas figūras ietvaros pie ģeometriskās kumodes. Garīgās spējas. Diferencētas formas, skaņas, krāsu uztveres spējas., jēdzieni, atmiņas treniņš.
Kas ir svarīgi ievērot, pasniedzot bērnam rakstīšanas materiālu:
Rakstīšanas procesam ir ļoti smaga psihofiziloģiska struktūra. Sensomotorika, taktilas spejas, dzirde (svarīga ir attīstīta dzirde). Tas palīdz vārda fonemātisko skaņu analīzei.
Montessori pati radīja šos valodas materiālus - metāla ielikņi ( drīzumā varēsiet lasīt arī par šo materiālu), smilšu burti, kustīgais alfabēts.
Pirms dod bērnam rakstīt, vēlams izpildīt sagatavošanās vingrinājumus - dažādi mazās un lielās motorikas treniņi - Šūšana/ Frēbela papīra paklājiņa locīšana ( nesen blogā ieliku ierakstu par šo materiālu).
“By reading I mean the interpretation of an idea by means of graphics or symbols…A child does not read until he receives ideas from the written word”. /Maria Montesori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no personiskā arhīva
No 3-4 gadiem ir rakstīšanas sensitivā fāze. Rakstīšana ir ļoti sarežģīts komplekss. To vajag sadalīt daļās un apgūt bērnībā. Kad bērns ir sagatavojies rakstīšanai, tad var runāt par rakstīšanas eksploziju. Rakstīšanu bērni apgūst ātrāk pirms lasīšanas. Bērnam sāk mosties interese par rakstīšanu tad, ja viņš uzraksta mums vēstulīti, kur protams nav nekas rakstīts, bet ir sazīmēti ķekši. Tas ir signāls, ka bērni rakstīs un lasīs. Montessori novērojums bija tāds, ka tie, kuri neizrādīja interesi par šo procesu, arī vēlāk nerakstīja. Rakstīšana ir pirms lasīšanas, tāpēc ka rakstīšana ir mehānisks process. Bērns pārvērš domas kaut kādos simbolos, taču sākotnēji mēs varam to dēvēt par mehānisku rakstīšanu. Viņš pārraksta to, ko nevar izlasīt. Lasīšana ir abstrakts process, jo vārdus izrunā savādāk nekā raksta. Lai lasītu, bērnam ir vajadzīgs daudz lielāks vārdu krājums, un vārdi ir jāsaista ar kaut kādām konkrētām lietām. Abstrakti, jo bērns kaut ko izlasa, bet īsti saprast nevar. Svarīgs priekšnoteikums tam, lai bērns apgūtu rakstu zīmes, izprastu valodas būtību, ir saprast, ka savas domas var izteikt ar rakstiskās valodas palīdzību. Pie rakstīšanas pieder skaņu spēles. Sākumā klausās skaņas, vēlāk saista kopā ar konkrētu simbolu.
Priekšnoteikumi rakstīšanai:
- Manuālās spējas – bērna locītavai jābūt atbrīvotai, brības kustības ar roku, rakstīšanas pirkstos jāprot noturēt rakstāmlietu. Veicot rakstīšanas kustības bērniem ir jāspēj palikt vienas formas robežās (gatavašanās rakstīt līnijās). Bērnam pašam jāprot veidot rakstības formas. Bērnam jādod rakstīt uz mannā, smiltīm, ar irbulīti, ar krītu, un tikai pēc tam uz papīra.
- Garīgās spējas. Jāsakārto gars un jāsakārto secīga domāšana. Precīza artikulācija un skaidrs priekštats par saturu, ko gribam atklāt citiem. Bagātīgs vārdu krājums, lai spētu domu ietērpt vārdos, aprakstīt to, ko redzi. Jālieto ikdienā īpašības vārdi. Jāiepazīstas un jāatpazīt simboli un tiem atbilstošās skaņas un jāprot analizēt skaņas un salikt tās kopā.
Ko dod sajūtu materiāls? Manuāli - 3 rakstīšanas pirkstu treniņš, viegla roka pie vingrinājumiem ar taustes dēlīšiem/tāfelītēm. Palikt vienas figūras ietvaros pie ģeometriskās kumodes. Garīgās spējas. Diferencētas formas, skaņas, krāsu uztveres spējas., jēdzieni, atmiņas treniņš.
Kas ir svarīgi ievērot, pasniedzot bērnam rakstīšanas materiālu:
- Tiek akceptētas lieta, kad bērns raksta vārdus, tā kā viņš to dzird.
- Ja bērns raksta mama, tad mēs akceptējam, jo viņš dzird pareizi.
- Skolotājiem ir vārdu krājums, ko viņš piedāvā. Viņš piedāvā tādus vārdus kā izrunā, tā arī raksta.
- Ja skolotājs raksta bērnam priekšā, viņš atkāpjas un raksta tā kā grāmatā, tā kā ir pareizi.
- Raksta ar mazajiem rakstītajiem burtiem. Mūsu mērķis bērnam iedot rakstītos burtus, jo skolā viņš rakstīs ar tiem.
Rakstīšanas procesam ir ļoti smaga psihofiziloģiska struktūra. Sensomotorika, taktilas spejas, dzirde (svarīga ir attīstīta dzirde). Tas palīdz vārda fonemātisko skaņu analīzei.
Montessori pati radīja šos valodas materiālus - metāla ielikņi ( drīzumā varēsiet lasīt arī par šo materiālu), smilšu burti, kustīgais alfabēts.
Pirms dod bērnam rakstīt, vēlams izpildīt sagatavošanās vingrinājumus - dažādi mazās un lielās motorikas treniņi - Šūšana/ Frēbela papīra paklājiņa locīšana ( nesen blogā ieliku ierakstu par šo materiālu).
“By reading I mean the interpretation of an idea by means of graphics or symbols…A child does not read until he receives ideas from the written word”. /Maria Montesori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no personiskā arhīva
Valodas attīstība - runāšana
Smilšu burti
Marija Montessori uzskata, ka valoda ir kopējās domāšanas un savstarpējas saprašanās instruments starp cilvēkiem. Valoda ir tā, kas padara mūs atšķirīgus no dzīvniekiem. Artikulāras skaņas izdveš tikai cilvēki.
Valodas funkcijas:
1)Komunikācija - varam komunicēt savā starpā. Montessori valodu salīdzina ar sienu - tā uzņem viena konkrēta cilvēka kopumu un atdala šos cilvēkus, kas dzīvo vienas valodas ietvaros.
Valoda ir vairāk nekā nacionalitāte. Valoda nav tā kas nosaka mūsu nacionalitāti. Spriežot un skatoties uz valodas sarežgītību, var spriest par vienas tautas attīstības līmeni un domāšanas sarežģītību. Jo sarežģītāka valoda, jo domājošāki un radošāki ir tie cilvēki, kuri runā tajā valodā. Valoda ir tā, kas ļauj izteikties. Montessori skolās nav darba lapu, kur jāpabeidz teikumi, jo pēc būtības viss jau ir pateikts priekšā. Nav jāpiepūlas izlasīt un uzrakstīt.
2) Izpausmes līdzekļu funckija. Ar valodas palīdzību mēs nonodam informāciju. Klasificējam datus. Valoda saistīta ar novērošanas spējām un to treniņu. Jo cilvēks ir labāks vērotājs, jo viņš labāk un dziļāk varēs izpaust savu domu.
3) Kultūras mantojums, tā veidojas noteiktā sabiedrībā un atspoguļo konkrēto laiku, kurā dzīvojam. Vienotā valoda rada piederību laikmetam. Katrā cilvēkā ir progamma valodas attīstībā, valodas nebula jeb miglājs, kas cilvekam ir valodas ziņā, kad viņš piedzimst. Pēc piedzimšanas šis miglājs sāk noskaidroties un 6 gadu vecumā cilvēks jau var “redzēt”. 6 gadu vecumā bērns runā jau skaidri un brīvi, prot izteikties.
Valodas sensitīvais periods (0-6 gadi)
Lai apgūtu valodu, ir jābūt kaut kādiem priekšnosacījumiem:
1) Bioloģiskie – runas orgāni attīstīti, runas motorikai vajadzīgie muskuļi ir atttīstīti.
2) Neirobioloģiskie – smadzenēs notiek šī te informācijas apstrāde, pēc tam ir atbildes reakcija.
3) Psiholiģiskie – bērnam ir vēlēšanas runāt, uzticas sev un nebaidās runāt. Jo berniem var but bailes runāt, ja kādreiz viņš ir nepareizi izteicies, un citi ir par to pasmējušies vai apvainojuši.
4) Speciālie priekšnoteikumi - kontaktpersona, kuram bērns uzticas, ar kuru bērns runā, un cilvēks, kurš runā ar bērnu.
5)Vide, kura rosina runāt. Vide ir pieejama visiem, un vide nav atkarīga no materiāliem apstākļiem (protams, ir attīstošās rotaļlietas, kuras visiem nav pieejamas).
6) Vispārējā bērna attīstības veicināšana. Tas vienmēr norāda uz garīgo attīstību, ja nav valoda. Ja sensitīvajā periodā bērns nav attīstījis savu valodas prasmi, tad viņš daudz ko var zaudēt.
7) Valodas attīstības veicināšana, ar dažādām spēlēm un lietām, ko mēs varam darīt kopā ar bērniem
Bērns, kurš ieradies pasaule, nav nejūtīgs. Bērns koncentrē uzmanību visos savos valodu centros. Bērns, to, ko viņš saņem ienākot šajā pasaulē, ir trokņši, viņam ir šoks. Pavisam drīz bērns jau prot atšķirt valodu no šiem trokņšiem. Muskuļu grupas, kas tikai sākumā raud, vēlāk pamostas tādai disciplinētai valodai. Zīdanais guļ un var būt troksnis apkārt, un viņš vispār nereaģē. Viņš koncentrējas tikai valodai. Bērnam ir apbrīnojama spēja izslēgt visus trokšņus ( matu fēns, putekļusūcējs, ārā esošās skaņas), un koncentrēties valodai. Viņš reaģē tikai uz runāto valodu.
Valodas attīstība 0-2,5 gadi
Sākumā bērns tikai dzird un priecājas par vecāku runājošo seju. 2-25cm, tādam vajadzētu būt attālumam, runājot ar mazulīti. Tāds attālums ir, kad mamma baro bērnu. Tāpēc barojot, ir svarīgi pačubināties, parunāt ar bērniņu.
1) Vizuālais iespaids ( citās pasaules valstīs bērniņi, kuri atrodas bērnu namā, un kuriem nav visu laiku pievērsta uzmanība, virs gultiņas piestiprina cilvēku bildes, lai tādā veidā bērnam nodrošinātu šo vizuālo iespaidu).
2) Audioālais iespaids.
Ceturtajā menesī bērns neapzināti veic kustības, pirmās zilbes. To dara arī bērns, kurš nedzird, jo tās ir tikai kustības. Bērns cenšas komunicet ar to pasauli, kurā viņš atrodas.
Sešos mēnešos artikulētas pirmās zilbes. Valoda attīstās ļoti lēcienveidīgi. Pasaka vienu zilbi un klusē. Saspringti gatavojas tam, lai pateiktu savu pirmo vārdu. Noa savu pirmo vārdu pateica 8 mēnešos un tas bija - mamma! :) Galvenais ir tas, ka šī ir zīme, ka orgāni, kas atbild par orgānu mehāniku, ir gandrīz gatavi, lai sāktu runāt.
Desmit mēnešos bērns atklāj, ka vārdam ir nozīme. Tā ir apjausma, ka bumba nozīmē to apaļo priekšmetu, kas ripo. Montessori aprakstīja vienu interesantu gadījumu, kad viņa sēdēja kopā ar kādu gadus vecu meitenīti. Lielie bērni skraidīja pa pagalmu un spēlēja kādu spēli un bija atstājuši kustīgo alfabētu. Meitenīte krāmēja tos burtus, kamēr lielie bērni skraidīja, bet bērni skrienot garām un redzot, kuru konkrēto burtu tur meitenīte, sāka saukt šos burtus. Meitenīte sāka klausīties. Viņa saprata, ka konkrētai lietai ir konkrēta skaņa. Viņa sāka ņemt no kastes to burtu, kas viņai patika un lielie bērni skrienot garām, sauca šo burtu.
Pirmais gads - pirmais apzinātais vārds – pāreja jaunā intelektuālā līmenī. Apmēram 1,5 gadus vecs bērns atklāj, ka katram priekšmetam ir savs vārds, ka katru lietu var nosaukt savā vārdā. Vienvārda teikumi. Bērns klausās pieaugušos, saīsina vārdus, pārveido un atdarina. Izzina pasauli caur dažādiem priekšmetiem, un priekšmetus caur tiem vārdiem. Ne vienmēr bērns ieraugot zupu, teiks zupa, bet aaa. Difozā valoda ir tad, kad bērns runā savā valodiņā. Nepareizi ir tad, ja pieaugušais pieņem šo difozo valodu. Savādāk bērns neiemācīsies, ka suns ir suns, ja vecāki izmantos šo bērna valodu un sauks suni par vauvu.
2 gadi - valodas eksplozija. Palielinās vārdu krājums, darbību vārdi, formas, prievārdi. Pie esošā vārdu krājuma nāk klāt apmēram 200 jauni vārdi pie visiem bioloģiskiem noteikumiem. Attīstības un domu periods turpinās līdz 5-6 gadu vecumam. Bērns apgūst jaunus vārdus, gramatiku un formas. 6 gados bērns jau runā savā valodā.
Skolotājs ir tas, kas pārzina valodas attīstības traucējumus, noteikti arī respektē bērna spējas attīstīt valodu, cik tas bērns ir spējīgs konkrētā laikā. Skolotājs piedāvā vidi un komunikāciju ar sevi un iepazīstina bērnu ar citiem jauniem vārdiem. Skolotājam jārunā gan mērķtiecīgi, gan spontāni. Viņam jārunā arī ar bērniem stundās. Viņš ir piemērs bērniem sarunas un valodas veidošanā. Skolotājs palīdz apgūt jaunus vārdus, palīdz veidot vārdu struktūras, palīdz gramatiski pareizu valodu, iedot īpašības vārdu, izmanto materiālus diagnosiskai.
Lai bērns varētu veiksmīgi attīstīt savu valodu, viņam ir jāpiedāvāt atbilstošas praktiskās dzīves, sajūtas un valodas materiālus. Tāpēc šie praktiskās dzīves vingrinājumi un sajūtu materiāli ir tik svarīgi, tas ir pamats, lai bērns varētu veiksmīgi attīstīt savu valodu.
Runa/runāšana
Bērns apzinās, ko nozīmē konkrētais vārds, tā ir valodas un uztveres saksaņa. 2-5 gados veidojas artikulētā valoda, laiks pirms tam ir tāds sagatavošanās laiks. Šī valodas un runas attīstība saistīta ar bērna interesi par priekšmetiem. Bērns it kā cīnās ar to, ka viņš var paplašināt vārdu krājumu. Kas tas? Kas tas? Bērns visu laiku grib runāt. Ko nozīmē runāšana? To, ka viens runā un otrs klausās, vai vairāki klausās. Runāšana un valodas izpratne attīstās šķirti viena no otra. Bērnam ir jāveicina runas motorika un akustikā uzmanība (sajūtu materiāls, klusuma vingrinājumi - esmu plānojusi tuvākajā laikā uzrakstīt arī par tiem :) ).
Valodas materiāls runai
Vārdu krājuma paplašināšanas materiāls:
We shall walk together on this path of life, for all things are part of the universe, and are connected with each other to form one whole unity. /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Valodas funkcijas:
1)Komunikācija - varam komunicēt savā starpā. Montessori valodu salīdzina ar sienu - tā uzņem viena konkrēta cilvēka kopumu un atdala šos cilvēkus, kas dzīvo vienas valodas ietvaros.
Valoda ir vairāk nekā nacionalitāte. Valoda nav tā kas nosaka mūsu nacionalitāti. Spriežot un skatoties uz valodas sarežgītību, var spriest par vienas tautas attīstības līmeni un domāšanas sarežģītību. Jo sarežģītāka valoda, jo domājošāki un radošāki ir tie cilvēki, kuri runā tajā valodā. Valoda ir tā, kas ļauj izteikties. Montessori skolās nav darba lapu, kur jāpabeidz teikumi, jo pēc būtības viss jau ir pateikts priekšā. Nav jāpiepūlas izlasīt un uzrakstīt.
2) Izpausmes līdzekļu funckija. Ar valodas palīdzību mēs nonodam informāciju. Klasificējam datus. Valoda saistīta ar novērošanas spējām un to treniņu. Jo cilvēks ir labāks vērotājs, jo viņš labāk un dziļāk varēs izpaust savu domu.
3) Kultūras mantojums, tā veidojas noteiktā sabiedrībā un atspoguļo konkrēto laiku, kurā dzīvojam. Vienotā valoda rada piederību laikmetam. Katrā cilvēkā ir progamma valodas attīstībā, valodas nebula jeb miglājs, kas cilvekam ir valodas ziņā, kad viņš piedzimst. Pēc piedzimšanas šis miglājs sāk noskaidroties un 6 gadu vecumā cilvēks jau var “redzēt”. 6 gadu vecumā bērns runā jau skaidri un brīvi, prot izteikties.
Valodas sensitīvais periods (0-6 gadi)
Lai apgūtu valodu, ir jābūt kaut kādiem priekšnosacījumiem:
1) Bioloģiskie – runas orgāni attīstīti, runas motorikai vajadzīgie muskuļi ir atttīstīti.
2) Neirobioloģiskie – smadzenēs notiek šī te informācijas apstrāde, pēc tam ir atbildes reakcija.
3) Psiholiģiskie – bērnam ir vēlēšanas runāt, uzticas sev un nebaidās runāt. Jo berniem var but bailes runāt, ja kādreiz viņš ir nepareizi izteicies, un citi ir par to pasmējušies vai apvainojuši.
4) Speciālie priekšnoteikumi - kontaktpersona, kuram bērns uzticas, ar kuru bērns runā, un cilvēks, kurš runā ar bērnu.
5)Vide, kura rosina runāt. Vide ir pieejama visiem, un vide nav atkarīga no materiāliem apstākļiem (protams, ir attīstošās rotaļlietas, kuras visiem nav pieejamas).
6) Vispārējā bērna attīstības veicināšana. Tas vienmēr norāda uz garīgo attīstību, ja nav valoda. Ja sensitīvajā periodā bērns nav attīstījis savu valodas prasmi, tad viņš daudz ko var zaudēt.
7) Valodas attīstības veicināšana, ar dažādām spēlēm un lietām, ko mēs varam darīt kopā ar bērniem
Bērns, kurš ieradies pasaule, nav nejūtīgs. Bērns koncentrē uzmanību visos savos valodu centros. Bērns, to, ko viņš saņem ienākot šajā pasaulē, ir trokņši, viņam ir šoks. Pavisam drīz bērns jau prot atšķirt valodu no šiem trokņšiem. Muskuļu grupas, kas tikai sākumā raud, vēlāk pamostas tādai disciplinētai valodai. Zīdanais guļ un var būt troksnis apkārt, un viņš vispār nereaģē. Viņš koncentrējas tikai valodai. Bērnam ir apbrīnojama spēja izslēgt visus trokšņus ( matu fēns, putekļusūcējs, ārā esošās skaņas), un koncentrēties valodai. Viņš reaģē tikai uz runāto valodu.
Valodas attīstība 0-2,5 gadi
Sākumā bērns tikai dzird un priecājas par vecāku runājošo seju. 2-25cm, tādam vajadzētu būt attālumam, runājot ar mazulīti. Tāds attālums ir, kad mamma baro bērnu. Tāpēc barojot, ir svarīgi pačubināties, parunāt ar bērniņu.
1) Vizuālais iespaids ( citās pasaules valstīs bērniņi, kuri atrodas bērnu namā, un kuriem nav visu laiku pievērsta uzmanība, virs gultiņas piestiprina cilvēku bildes, lai tādā veidā bērnam nodrošinātu šo vizuālo iespaidu).
2) Audioālais iespaids.
Ceturtajā menesī bērns neapzināti veic kustības, pirmās zilbes. To dara arī bērns, kurš nedzird, jo tās ir tikai kustības. Bērns cenšas komunicet ar to pasauli, kurā viņš atrodas.
Sešos mēnešos artikulētas pirmās zilbes. Valoda attīstās ļoti lēcienveidīgi. Pasaka vienu zilbi un klusē. Saspringti gatavojas tam, lai pateiktu savu pirmo vārdu. Noa savu pirmo vārdu pateica 8 mēnešos un tas bija - mamma! :) Galvenais ir tas, ka šī ir zīme, ka orgāni, kas atbild par orgānu mehāniku, ir gandrīz gatavi, lai sāktu runāt.
Desmit mēnešos bērns atklāj, ka vārdam ir nozīme. Tā ir apjausma, ka bumba nozīmē to apaļo priekšmetu, kas ripo. Montessori aprakstīja vienu interesantu gadījumu, kad viņa sēdēja kopā ar kādu gadus vecu meitenīti. Lielie bērni skraidīja pa pagalmu un spēlēja kādu spēli un bija atstājuši kustīgo alfabētu. Meitenīte krāmēja tos burtus, kamēr lielie bērni skraidīja, bet bērni skrienot garām un redzot, kuru konkrēto burtu tur meitenīte, sāka saukt šos burtus. Meitenīte sāka klausīties. Viņa saprata, ka konkrētai lietai ir konkrēta skaņa. Viņa sāka ņemt no kastes to burtu, kas viņai patika un lielie bērni skrienot garām, sauca šo burtu.
Pirmais gads - pirmais apzinātais vārds – pāreja jaunā intelektuālā līmenī. Apmēram 1,5 gadus vecs bērns atklāj, ka katram priekšmetam ir savs vārds, ka katru lietu var nosaukt savā vārdā. Vienvārda teikumi. Bērns klausās pieaugušos, saīsina vārdus, pārveido un atdarina. Izzina pasauli caur dažādiem priekšmetiem, un priekšmetus caur tiem vārdiem. Ne vienmēr bērns ieraugot zupu, teiks zupa, bet aaa. Difozā valoda ir tad, kad bērns runā savā valodiņā. Nepareizi ir tad, ja pieaugušais pieņem šo difozo valodu. Savādāk bērns neiemācīsies, ka suns ir suns, ja vecāki izmantos šo bērna valodu un sauks suni par vauvu.
2 gadi - valodas eksplozija. Palielinās vārdu krājums, darbību vārdi, formas, prievārdi. Pie esošā vārdu krājuma nāk klāt apmēram 200 jauni vārdi pie visiem bioloģiskiem noteikumiem. Attīstības un domu periods turpinās līdz 5-6 gadu vecumam. Bērns apgūst jaunus vārdus, gramatiku un formas. 6 gados bērns jau runā savā valodā.
Skolotājs ir tas, kas pārzina valodas attīstības traucējumus, noteikti arī respektē bērna spējas attīstīt valodu, cik tas bērns ir spējīgs konkrētā laikā. Skolotājs piedāvā vidi un komunikāciju ar sevi un iepazīstina bērnu ar citiem jauniem vārdiem. Skolotājam jārunā gan mērķtiecīgi, gan spontāni. Viņam jārunā arī ar bērniem stundās. Viņš ir piemērs bērniem sarunas un valodas veidošanā. Skolotājs palīdz apgūt jaunus vārdus, palīdz veidot vārdu struktūras, palīdz gramatiski pareizu valodu, iedot īpašības vārdu, izmanto materiālus diagnosiskai.
Lai bērns varētu veiksmīgi attīstīt savu valodu, viņam ir jāpiedāvāt atbilstošas praktiskās dzīves, sajūtas un valodas materiālus. Tāpēc šie praktiskās dzīves vingrinājumi un sajūtu materiāli ir tik svarīgi, tas ir pamats, lai bērns varētu veiksmīgi attīstīt savu valodu.
- Aktīvās runas periods no 0-3 gadi (Materiāli runai un runas attīstībai, un materiālu vārdu krājuma paplašināsanai (2-2,5 gadi)
- Rakstu attīstības periods 3-6 gadi (Materiāls rakstīšanai 4-4,5 gadi)
- Gramatikas apguves periods 6-9 gadi (Praktiskā dzīves vingrinājumi un sajūtu materiāli)
Runa/runāšana
Bērns apzinās, ko nozīmē konkrētais vārds, tā ir valodas un uztveres saksaņa. 2-5 gados veidojas artikulētā valoda, laiks pirms tam ir tāds sagatavošanās laiks. Šī valodas un runas attīstība saistīta ar bērna interesi par priekšmetiem. Bērns it kā cīnās ar to, ka viņš var paplašināt vārdu krājumu. Kas tas? Kas tas? Bērns visu laiku grib runāt. Ko nozīmē runāšana? To, ka viens runā un otrs klausās, vai vairāki klausās. Runāšana un valodas izpratne attīstās šķirti viena no otra. Bērnam ir jāveicina runas motorika un akustikā uzmanība (sajūtu materiāls, klusuma vingrinājumi - esmu plānojusi tuvākajā laikā uzrakstīt arī par tiem :) ).
Valodas materiāls runai
- Veidojam valodas garīgās struktūras, veidojam jēdzienu hierarhiju (virsjēdziens/palīgjēdziens- dzīvnieks/mājdzīvnieks/suns)
- Trenējam atmiņu, mācāmies jaunus vārdus
- Sagatavojam bērnu rakstīšanai/lasīšanai - praktiskā dzīves vingirnājumi un sajūtu materiāls bērnam dod:
- secīgumu un loģiku,
- pacietību, koncentrēšanos un gribu
- jēdzienu apgūšanu ar materiāla palīdzību
Vārdu krājuma paplašināšanas materiāls:
- vispārēja vārdu paplašināšana – spontāna runa, mācīties dzejoļus, veidot dialogu, lasīt priekšā, spēlēt spēles, dziedāt
- ar materiālu palīdzību, ir kaut kāds valoda materiāls
- ar kartiņu palīdzību ( atkarībā no vecuma un problēmām, starp kartiņu un vārdu, izmanto arī priekšmetus )
We shall walk together on this path of life, for all things are part of the universe, and are connected with each other to form one whole unity. /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Sagatavota vide bērna mājā
Montessori klase
Es aprakstīšu par sagatavotu vidi, ņemot vērā bērnudārza vajadzības un īpatnības, taču lielāko daļu no nosauktajām lietām, var attiecināt arī individuāli, domājot par vidi, no kuras bērns nāk - mājas.
Skaties uz bērnu, pedagogam ir svarīgi nepalaist garām bērna sensitīvos peridous. Kad pedagogs to redz,viņam ir jāpiedāvā to, kas bērnam ir svarīgs un interesants. Esterei (2.2 g) pašlaik ir krāsu periods. Viņai ļoti patīk mācīties krāsas un saukt visur, kur viņa redz tās. Es izdomāju arvien jaunas aktivitātes par šo tēmu, neviss ignorēju viņas vēlmi un interesi. Radu apstākļus, lai viņa var darboties ar attiecīgajiem materiāliem.
Netraucēt bērnu; nesteigties un neaizkavēt. Mēs atļaujam visu, kas nekaitē bērnam, citiem un apkārtējai videi. Palīdzi man pašam to veikt! Lai bērnam vienmēr paliek sajūta, ka bērns pats visu ir izdarījis, nevis pedagogs viņa vietā. Sagatavotai videi ir ļoti svarīga loma. Montessori bez ierobežojumiem atzīst lietu priekšmetiskumu. Ar lietām izteikt to, kas bērnam ir svarīgs. Bez piemērotas vides bērns nemaz nemāk darboties. Šādā vidē nedrīkst būt rotaļlietu vai plašu patēriņu mantas. Arī es esmu pašķirojusi mantas, un nevērtīgākās nolikusi malā, lai bērnam nav liela kaste ar visādiem "krāmiem", ar kuriem viņš tāpat nespēlējas. Tas viss rada momentā haosu, jo nekas tādā veidā netiek sistamizēts. Vajag sakārtot mantas/lietas pēc sistēmas.
Bērnam neinteresē mantas, kuras ir samestas vienā lielā mantu kastē un tur neko nevar atrast. Bērnam interesē mantas, ja tās ir izliktas plauktos un viņš tās var viegli paņemt un nolikt atpakaļ. Mums mājās arī ir tāda mantu kaste, kur stāv mantas, ar kurām Estere nespēlējas, tā kaste stāv viņas istabā, un viņa ne reizi nav piegājusi klāt un paņēmusi kādu mantu. Tikai tad, kad atnāk ciemos bērni, tad kaste tiek izvandīta un ar to viss arī beidzās. Mēs ar vīru esam kārtībmīļi! :) Kad sanāk pie mums draugi ar bērniem, tad pēc kāda laikā mājās ir bardaks, visas mantas izmētātas pa grīdu un neviens ar viņām nespelējas. Mēs ar vīru sakārtojam un noliekam visu atpakaļ plauktos, un kas notiek?! Bērniem atkal ir parādījusies interese un visi iet klāt pie plauktiem, lai izvēlētos kādu mantu. Spēlējas, kamēr atkal rodas bardaks! :)
Savstarpējai pedagoģiskajai videi jābūt vienotai. Visi materiāli ir kopā, neviss izdala atsevišķi matemātiku, valodu, kosmisko. Vide dzīvo visu laiku līdz, materiāli tiek mainīti, jo nāk klāt kāds jauns materiāls un tam ir jāatrod vieta. Šai videi vienmēr jābūt ar atvērtām durvīm. Tas jāsaprot burtiski, gan pārnestā nozīmē - bērna durvis tiek atvērtas no bērnu mājām līdz Montessori b/d. Saikne starp savu māju un Montessori māju.
Jāveido vide tā, lai bērns grib darboties, jārada tas, kas bērnam interesē. Visi vecuma bērni, kas ir Motessori b/d, saņem katram vecuma un sensatīvajam periodam atbilstošus materiālus. Cik vien iespējams Montessori sagatavo bērnam saikni ar dabu. Caur dabu var bērnus iepazīstināt ar dabiskajām norisēm. Vienmēr skatīties dabā. Tāpēc man tik ļoti patīk b/d Knābis, kurš ir ierīkots lielā privātmājā ar plašu dārzu un pagalmu. Viņi paši ir izveidojuši aploku ar kazām un jēriņiem, pat ponijs brīvi pastaigājas pa dārzu un bērni var pieiet klāt un samīļot. Kā arī bērniem ir iespēja stādīt un rūpēties par augiem.
Kas attiecas uz finansiālo pusi, Montessori saka, ka bērnam nevajag dārgu vidi. Vajag atstāt nepabeigtu vidi, lai ir kur attīstīties. Sagatavotai videi patiešām liela nozīmei ir telpai,svarīgi ir, ka tā nav šaurība. Ja bērni dzīvo tādā šaurībā, bērnam rodas stress, kas nāk no cilvēka. Un viens bērns var ietekmēt citus bērnus ar garstāvokli. 7-10m2 ir apmēram vajadzīgs uz katra bērna. Tā ir telpa, kurā atrodas bērni. Sagatavotā vide tiek veidota bērna dzīvei.
Kārtība, bērni mīl kārtību. Ar kārtību saistīts ir dzīves skaistums un bagātīgums. Bērni ir apmierināti ar dzīvi un ar to, ka viņi var būt, tas ir rādītājs, ka viņiem ir labi. Bērnu mājai vajadzētu būt kā skudru pūznim, kur katram sava vieta, sistēma un kārtība un sagatavota vide jaunās paaudzes veidošanai.
“The child should live in an environment of beauty.” /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Skaties uz bērnu, pedagogam ir svarīgi nepalaist garām bērna sensitīvos peridous. Kad pedagogs to redz,viņam ir jāpiedāvā to, kas bērnam ir svarīgs un interesants. Esterei (2.2 g) pašlaik ir krāsu periods. Viņai ļoti patīk mācīties krāsas un saukt visur, kur viņa redz tās. Es izdomāju arvien jaunas aktivitātes par šo tēmu, neviss ignorēju viņas vēlmi un interesi. Radu apstākļus, lai viņa var darboties ar attiecīgajiem materiāliem.
Netraucēt bērnu; nesteigties un neaizkavēt. Mēs atļaujam visu, kas nekaitē bērnam, citiem un apkārtējai videi. Palīdzi man pašam to veikt! Lai bērnam vienmēr paliek sajūta, ka bērns pats visu ir izdarījis, nevis pedagogs viņa vietā. Sagatavotai videi ir ļoti svarīga loma. Montessori bez ierobežojumiem atzīst lietu priekšmetiskumu. Ar lietām izteikt to, kas bērnam ir svarīgs. Bez piemērotas vides bērns nemaz nemāk darboties. Šādā vidē nedrīkst būt rotaļlietu vai plašu patēriņu mantas. Arī es esmu pašķirojusi mantas, un nevērtīgākās nolikusi malā, lai bērnam nav liela kaste ar visādiem "krāmiem", ar kuriem viņš tāpat nespēlējas. Tas viss rada momentā haosu, jo nekas tādā veidā netiek sistamizēts. Vajag sakārtot mantas/lietas pēc sistēmas.
Bērnam neinteresē mantas, kuras ir samestas vienā lielā mantu kastē un tur neko nevar atrast. Bērnam interesē mantas, ja tās ir izliktas plauktos un viņš tās var viegli paņemt un nolikt atpakaļ. Mums mājās arī ir tāda mantu kaste, kur stāv mantas, ar kurām Estere nespēlējas, tā kaste stāv viņas istabā, un viņa ne reizi nav piegājusi klāt un paņēmusi kādu mantu. Tikai tad, kad atnāk ciemos bērni, tad kaste tiek izvandīta un ar to viss arī beidzās. Mēs ar vīru esam kārtībmīļi! :) Kad sanāk pie mums draugi ar bērniem, tad pēc kāda laikā mājās ir bardaks, visas mantas izmētātas pa grīdu un neviens ar viņām nespelējas. Mēs ar vīru sakārtojam un noliekam visu atpakaļ plauktos, un kas notiek?! Bērniem atkal ir parādījusies interese un visi iet klāt pie plauktiem, lai izvēlētos kādu mantu. Spēlējas, kamēr atkal rodas bardaks! :)
Savstarpējai pedagoģiskajai videi jābūt vienotai. Visi materiāli ir kopā, neviss izdala atsevišķi matemātiku, valodu, kosmisko. Vide dzīvo visu laiku līdz, materiāli tiek mainīti, jo nāk klāt kāds jauns materiāls un tam ir jāatrod vieta. Šai videi vienmēr jābūt ar atvērtām durvīm. Tas jāsaprot burtiski, gan pārnestā nozīmē - bērna durvis tiek atvērtas no bērnu mājām līdz Montessori b/d. Saikne starp savu māju un Montessori māju.
Jāveido vide tā, lai bērns grib darboties, jārada tas, kas bērnam interesē. Visi vecuma bērni, kas ir Motessori b/d, saņem katram vecuma un sensatīvajam periodam atbilstošus materiālus. Cik vien iespējams Montessori sagatavo bērnam saikni ar dabu. Caur dabu var bērnus iepazīstināt ar dabiskajām norisēm. Vienmēr skatīties dabā. Tāpēc man tik ļoti patīk b/d Knābis, kurš ir ierīkots lielā privātmājā ar plašu dārzu un pagalmu. Viņi paši ir izveidojuši aploku ar kazām un jēriņiem, pat ponijs brīvi pastaigājas pa dārzu un bērni var pieiet klāt un samīļot. Kā arī bērniem ir iespēja stādīt un rūpēties par augiem.
Kas attiecas uz finansiālo pusi, Montessori saka, ka bērnam nevajag dārgu vidi. Vajag atstāt nepabeigtu vidi, lai ir kur attīstīties. Sagatavotai videi patiešām liela nozīmei ir telpai,svarīgi ir, ka tā nav šaurība. Ja bērni dzīvo tādā šaurībā, bērnam rodas stress, kas nāk no cilvēka. Un viens bērns var ietekmēt citus bērnus ar garstāvokli. 7-10m2 ir apmēram vajadzīgs uz katra bērna. Tā ir telpa, kurā atrodas bērni. Sagatavotā vide tiek veidota bērna dzīvei.
Kārtība, bērni mīl kārtību. Ar kārtību saistīts ir dzīves skaistums un bagātīgums. Bērni ir apmierināti ar dzīvi un ar to, ka viņi var būt, tas ir rādītājs, ka viņiem ir labi. Bērnu mājai vajadzētu būt kā skudru pūznim, kur katram sava vieta, sistēma un kārtība un sagatavota vide jaunās paaudzes veidošanai.
“The child should live in an environment of beauty.” /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Praktiskās dzīves vingrinājumi
Marija Montessori
Marija Montesori redzēja, ka bērns var nenogurstoši darboties ar praktiskām, ikdienišķām lietām. Šo atklāsmi saistīja ar to, ka bērns vēlas atklāt pasauli. Ar praktiskās dzīves vingrinājumiem var sagatavot bērnu pastāvībai, lai bērns kļūst neatkarīgs, jo tad viņš jūtas drošs. Tie ir sagatavojošie vingrinājumi; rūpes par sevi un rūpes par apkārtējo vidi; kustību vingrinājumi.
Veiktās darbības nav imitētas un priekšmeti ar ko darbojas ir īsti (ja dodam nazi, tad īstu; ja dodam šķēres, tad īstas ,neviss plastmasas, ar kurām bērns neko nevar pasākt.) Bērns pats ar savu darbošanos jau priekšā pieaugušajam pasaka: „Palīdzi man pašam izdarīt!” Mammām bieži gribas izdarīt visu bērna vietā, jo tā taču ir vieglāk un ātrāk. Bet mums ir jāļauj bērnam pašam paēst, nevis pabarot; pašam saģērbties, neviss viņu apģērbt, pašam savākt izmētātas mantas, neviss mums to izdarīt viņa vietā. Es šeit runāju par to vecumu bērnam, kad viņš jau to māk izdarīt, bet vienkārši to nedara, jo mamma parasti to izdara viņa vietā. Protams, 11 mēnešus vecs bērns pats nevarēs paēst un apģērbt sevi, kaut gan tajā vecumā jau var dot savu karoti un ļaut bērnam pašam ar to darboties.
Materiāls praktiskās dzīves vingrinājumā nav spēlēšanās, bet tā ir izzināšana, jo bērns izprot materiālu no pieaugušo ikdienas. Materiālus sakārto pēc noteiktiem kritērijiem, no vienkāršākā uz sarežģītāko, no viena uz vairākiem. Katram materiālam ir sava vieta, tā atrašanās vietu maina tikai bērna klātbūtnē. ( Kādā reizē, es iedevu kaimiņu bērniem ar kādu materiālu padarboties un Estere uzreiz to pamanīja un prasīja, kur ir palicis šis materiāls. )Kad bērns beidz darboties, viņš materiālu novieto atpakaļ un tas ir tīrs, nokomplektēts un vesels. Materiāls ir tas, kurš aicina bērnu darboties. Materiāls ir izvietots vaļējos plauktos, atvērti un visam nepieciešams būt bērna augstumam atbilstoši, lai viņš pats var brīvi izvēlēties, ar ko darboties, un nebūtu jāprasa pieaugušā palīdzība.
Kustību analīze - kustības atkārtot atkārtošanas pēc, tā nav tukša darbošanās, vēlme ir iemācīties un apgūt kustību kontroli. Skolotāju kustības vēro bērns un ir svarīgi, kā izskatās kustību demonstrācijas. Svarīgi, ka pie katra praktiskās dzīves vingrinājuma, kustības tiek izdarītas ētiski, taupīgi un nelietderība nedrīkst būt pieļaujama. Galvenais princips pēc kā vadīties pie praktiskās dzīves vingrinājumiem ir, viss ir atļauts, kas nekaitē sev un citiem, kā arī apkārtējai videi! Kustību analīze ir saistīta ar kustību taupīgumu un tā ir izpatne par pocesu ( krēsla pārnešana, roku mazgāšana u. c.)
Kad bērnam piedāvājam noteiktu uzdevumu, tad analizējam:
Pavisam izšķir 4 darbības pakāpes:
1) Darbošanās darbošanās pēc. Bērnam darbošanās dzinulis ir iekšejais prieks, viņam neinteresē pats rezultāts, bet gan pats process. ( Esterei ļoti patīk pārliet ūdeni no viena trauciņa otrā. Viņa šo darbību veic, neviss domājot par rezultātu un kādeļ tas vajadzīgs, bet viņa izbauda šo procesu. Tagad protams, viņa šo iemaņu ir pārnesusi uz sadzīvi un viņa pati tagad ielej jogurtu savā krūzē.) Veicot šīs darbības, tās koordinē kustības un nostiprina šīs kustības muskuļu atmiņā.
2) Darbošanās, lai darbs būtu precīzs. Bērns sāk piešķirt vērtību kustību darbībām. Bērns arvien apzinātāk piešķir jēgu šīm darbībām, ko viņš veic un bērns sāk pats kontrolēt savu darbošanos.
3) Darbs, kuram ir rezultāts - piešķi vērtību. Bērns apzinās, ka šīs iemaņas viņš var pārnest uz ikdienu. Bērns meklē pielietojumu savām darbībām. Bērns grib pats visu darīt.
4)Darbošanās sabiedrības labā. Bērns apzinās, ka šo gūto darbību var izmantot citu labā (piem. saģērbt citu bērnu vai palīdzēt mazākiem bērniem.) Tas sekmē bērna individualitātes attīstību un ir lielisks līdzeklis sociālo ieamņu apgūšanā ( sekmē izpalīdzību pret citiem). Bērns gūst priekšstatu par kārtību sadzīvē un sabiedriskajā dzīvē.
Manā blogā, pie sadaļas praktiskā dzīve, jūs varat lasīt, kā tad ikdienā Estere izdzīvo šos praktiskās dzīves vingrinājumus.
“The environment itself will teach the child, if every error he makes is manifest to him, without the intervention of a parent of teacher, who should remain a quiet observer of all that happens.” /Maria Montessori/
“The child becomes a person through work.” /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Veiktās darbības nav imitētas un priekšmeti ar ko darbojas ir īsti (ja dodam nazi, tad īstu; ja dodam šķēres, tad īstas ,neviss plastmasas, ar kurām bērns neko nevar pasākt.) Bērns pats ar savu darbošanos jau priekšā pieaugušajam pasaka: „Palīdzi man pašam izdarīt!” Mammām bieži gribas izdarīt visu bērna vietā, jo tā taču ir vieglāk un ātrāk. Bet mums ir jāļauj bērnam pašam paēst, nevis pabarot; pašam saģērbties, neviss viņu apģērbt, pašam savākt izmētātas mantas, neviss mums to izdarīt viņa vietā. Es šeit runāju par to vecumu bērnam, kad viņš jau to māk izdarīt, bet vienkārši to nedara, jo mamma parasti to izdara viņa vietā. Protams, 11 mēnešus vecs bērns pats nevarēs paēst un apģērbt sevi, kaut gan tajā vecumā jau var dot savu karoti un ļaut bērnam pašam ar to darboties.
Materiāls praktiskās dzīves vingrinājumā nav spēlēšanās, bet tā ir izzināšana, jo bērns izprot materiālu no pieaugušo ikdienas. Materiālus sakārto pēc noteiktiem kritērijiem, no vienkāršākā uz sarežģītāko, no viena uz vairākiem. Katram materiālam ir sava vieta, tā atrašanās vietu maina tikai bērna klātbūtnē. ( Kādā reizē, es iedevu kaimiņu bērniem ar kādu materiālu padarboties un Estere uzreiz to pamanīja un prasīja, kur ir palicis šis materiāls. )Kad bērns beidz darboties, viņš materiālu novieto atpakaļ un tas ir tīrs, nokomplektēts un vesels. Materiāls ir tas, kurš aicina bērnu darboties. Materiāls ir izvietots vaļējos plauktos, atvērti un visam nepieciešams būt bērna augstumam atbilstoši, lai viņš pats var brīvi izvēlēties, ar ko darboties, un nebūtu jāprasa pieaugušā palīdzība.
Kustību analīze - kustības atkārtot atkārtošanas pēc, tā nav tukša darbošanās, vēlme ir iemācīties un apgūt kustību kontroli. Skolotāju kustības vēro bērns un ir svarīgi, kā izskatās kustību demonstrācijas. Svarīgi, ka pie katra praktiskās dzīves vingrinājuma, kustības tiek izdarītas ētiski, taupīgi un nelietderība nedrīkst būt pieļaujama. Galvenais princips pēc kā vadīties pie praktiskās dzīves vingrinājumiem ir, viss ir atļauts, kas nekaitē sev un citiem, kā arī apkārtējai videi! Kustību analīze ir saistīta ar kustību taupīgumu un tā ir izpatne par pocesu ( krēsla pārnešana, roku mazgāšana u. c.)
Kad bērnam piedāvājam noteiktu uzdevumu, tad analizējam:
- kuras kustības ir nevajadzīgas;
- vai darbības ir skaidri atdalītas, secīgas;
- vai bērns saprot šīs kustības un spēs veikt to pats;
- kustības ir lēnas un secīgas.
Pavisam izšķir 4 darbības pakāpes:
1) Darbošanās darbošanās pēc. Bērnam darbošanās dzinulis ir iekšejais prieks, viņam neinteresē pats rezultāts, bet gan pats process. ( Esterei ļoti patīk pārliet ūdeni no viena trauciņa otrā. Viņa šo darbību veic, neviss domājot par rezultātu un kādeļ tas vajadzīgs, bet viņa izbauda šo procesu. Tagad protams, viņa šo iemaņu ir pārnesusi uz sadzīvi un viņa pati tagad ielej jogurtu savā krūzē.) Veicot šīs darbības, tās koordinē kustības un nostiprina šīs kustības muskuļu atmiņā.
2) Darbošanās, lai darbs būtu precīzs. Bērns sāk piešķirt vērtību kustību darbībām. Bērns arvien apzinātāk piešķir jēgu šīm darbībām, ko viņš veic un bērns sāk pats kontrolēt savu darbošanos.
3) Darbs, kuram ir rezultāts - piešķi vērtību. Bērns apzinās, ka šīs iemaņas viņš var pārnest uz ikdienu. Bērns meklē pielietojumu savām darbībām. Bērns grib pats visu darīt.
4)Darbošanās sabiedrības labā. Bērns apzinās, ka šo gūto darbību var izmantot citu labā (piem. saģērbt citu bērnu vai palīdzēt mazākiem bērniem.) Tas sekmē bērna individualitātes attīstību un ir lielisks līdzeklis sociālo ieamņu apgūšanā ( sekmē izpalīdzību pret citiem). Bērns gūst priekšstatu par kārtību sadzīvē un sabiedriskajā dzīvē.
Manā blogā, pie sadaļas praktiskā dzīve, jūs varat lasīt, kā tad ikdienā Estere izdzīvo šos praktiskās dzīves vingrinājumus.
“The environment itself will teach the child, if every error he makes is manifest to him, without the intervention of a parent of teacher, who should remain a quiet observer of all that happens.” /Maria Montessori/
“The child becomes a person through work.” /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Skolotāja loma Montessori pedagoģijā
Marija Montessori
Marija Montessori savu pedagoģiju izveidoja pilnīgi no jauna, pēc savas shēmas. Ja mūsdienu klasiskajā izglītības sistēmā skolotājam ir noteicošā loma un viņš ir tas, kas kontrolē mācīšanos, tad Montessori uzskatīja, ka pedagogam ir jāatkāpjas no savām sākotnējām pozīcijām. Viņa uzskatīja, ka šī metode būs pa pēdām ejoša, audzinošā. Skolotājs zina bērna attīstību, sensitīvos periodos, un viņš tikai vada bērnu. Skolotāju salīdzina ar māti, kad māte ir klāt bērnam, bet bērns darbojas blakus, neatkarīgi no viņas klatbūtnes. Skolotājs pazīst bērnu un ir blakus viņam un vada.
Montessori saka, ka pedagogam jāprot novērot bērns. Mums nav jāpanāk, ka pedagogs kļūst par psihologu, tā ir liela bīstamība, ka pedagogs paliek kā psihologs. Skolotājam ir jābūt tam, kurš spēj noticēt, ka bērns mācīsies un skolotājs ir gatavs gaidīt uz to, ka jebkuras lietas var notikt pie jebkura bērna. Skolotājs ir paraugs ar savu izturēšanos, izskatu, attieksmi, noskaņojumu, mīmiku un kaut kādu žestu. Skolotājs ir tāds, kurš saprot, ka šiem likumiem ir jāpakārto sava rīcība. Skolotājs nevar bērnam mācīt par draudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi, ja tajā pašā laikā viņš pats dara pilnīgi pretēji. Vārdiem ir jāsaskan ar darbiem.
Skolotājs visu laiku atrodas otrajā plānā. Priekšplānā un redzami atrodas pats bērns. Var likties, ka skolotājs neko nedara, ienākot Montessori bērnu mājā, taču tā tas nav. Tikai tāpēc, ka skolotājs nestāv klases priekšā un nemāca bērnus, nenozīmē, ka viņš nedara savu darbu.
Skolotājam palīdz materiāls un viņš atdot to savu kontroli materiālam, jo materiāls ir tas, kas strādā ar bērnu. Skolotājs strādā vairāk ar jauniem bērniem, kuri tikko ienākuši b/d un ar jaunākiem bērniem, kur nerunā vēl. Jauns bērns, kurš ienāk b/d, pats skatās, kas notiek apkārt, skatās ko citi bērni dara un pamazām skolotājs viņu iepazīstina ar vidi. Pedagogs uzreiz nemetās virsū un nerausta viņu, un nestāsta visu, cik viss ir labi un jauki. Materiālā iestrādātā kļūdu kontrole ir tā, kas palīdz skolotājam, ka viņam nav jābūt klāt visiem bērniem, kuri strādā ar to. Skolotājs nepanāk neko ar aizliegumiem vai pavēlēm, bet ar aicinājumu. Skolotājs ļauj bērnam darboties savā ritmā, pēc savas programmas. Katram ir savs laiks, vienam vajag mazāk laika, otram vairāk. Skolotājs necenšas pārmainīt bērna dabu, jo nevaram mainīt to, kas dots no dabas. Montessori saka, ja mēs neievērojam bērnu ritmu, kamēr viņi darbojas, viņi var kļūt agresīvi. Bērniem ir kāda robeža.
Montessori uzskaita vairākas īpašības, kuras ir nepieciešamas skolotājam, bet svarīgākās ir pacietība, spēja gaidīt un lēnprātīgums. Dusmas, niknums, skaudība un lepnība, tās, pēc Montessori domām, ir sliktākās īpašības. Bērni negaida no skolotāja vēl vienu bērnu. Viņi gaida nobriedušu personību, kas spēj palīdzēt/ ieinteresēt.
Vēl jūs varat izlasīt par pedagoga nozīmi Montessori pedagoģijā Dārgumu blogā.
“The greatest sign of success for a teacher... is to be able to say, "The children are now working as if I did not exist.” Maria Montessori
“The teacher is to regard the child's intelligence as a fertile field in which seeds may be sown, to grow under the heat of imagination”. Maria Montessori
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Montessori saka, ka pedagogam jāprot novērot bērns. Mums nav jāpanāk, ka pedagogs kļūst par psihologu, tā ir liela bīstamība, ka pedagogs paliek kā psihologs. Skolotājam ir jābūt tam, kurš spēj noticēt, ka bērns mācīsies un skolotājs ir gatavs gaidīt uz to, ka jebkuras lietas var notikt pie jebkura bērna. Skolotājs ir paraugs ar savu izturēšanos, izskatu, attieksmi, noskaņojumu, mīmiku un kaut kādu žestu. Skolotājs ir tāds, kurš saprot, ka šiem likumiem ir jāpakārto sava rīcība. Skolotājs nevar bērnam mācīt par draudzīgu attieksmi pret apkārtējo vidi, ja tajā pašā laikā viņš pats dara pilnīgi pretēji. Vārdiem ir jāsaskan ar darbiem.
Skolotājs visu laiku atrodas otrajā plānā. Priekšplānā un redzami atrodas pats bērns. Var likties, ka skolotājs neko nedara, ienākot Montessori bērnu mājā, taču tā tas nav. Tikai tāpēc, ka skolotājs nestāv klases priekšā un nemāca bērnus, nenozīmē, ka viņš nedara savu darbu.
Skolotājam palīdz materiāls un viņš atdot to savu kontroli materiālam, jo materiāls ir tas, kas strādā ar bērnu. Skolotājs strādā vairāk ar jauniem bērniem, kuri tikko ienākuši b/d un ar jaunākiem bērniem, kur nerunā vēl. Jauns bērns, kurš ienāk b/d, pats skatās, kas notiek apkārt, skatās ko citi bērni dara un pamazām skolotājs viņu iepazīstina ar vidi. Pedagogs uzreiz nemetās virsū un nerausta viņu, un nestāsta visu, cik viss ir labi un jauki. Materiālā iestrādātā kļūdu kontrole ir tā, kas palīdz skolotājam, ka viņam nav jābūt klāt visiem bērniem, kuri strādā ar to. Skolotājs nepanāk neko ar aizliegumiem vai pavēlēm, bet ar aicinājumu. Skolotājs ļauj bērnam darboties savā ritmā, pēc savas programmas. Katram ir savs laiks, vienam vajag mazāk laika, otram vairāk. Skolotājs necenšas pārmainīt bērna dabu, jo nevaram mainīt to, kas dots no dabas. Montessori saka, ja mēs neievērojam bērnu ritmu, kamēr viņi darbojas, viņi var kļūt agresīvi. Bērniem ir kāda robeža.
Montessori uzskaita vairākas īpašības, kuras ir nepieciešamas skolotājam, bet svarīgākās ir pacietība, spēja gaidīt un lēnprātīgums. Dusmas, niknums, skaudība un lepnība, tās, pēc Montessori domām, ir sliktākās īpašības. Bērni negaida no skolotāja vēl vienu bērnu. Viņi gaida nobriedušu personību, kas spēj palīdzēt/ ieinteresēt.
Vēl jūs varat izlasīt par pedagoga nozīmi Montessori pedagoģijā Dārgumu blogā.
“The greatest sign of success for a teacher... is to be able to say, "The children are now working as if I did not exist.” Maria Montessori
“The teacher is to regard the child's intelligence as a fertile field in which seeds may be sown, to grow under the heat of imagination”. Maria Montessori
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Sajūtu materiāls
Estere darbojas ar cilindru blokiem
Marija Montessori uzskata, ka sajūtu materiāls/sajūtu trenniņš ir svarīgākā lieta, lai bērns sagatavotos pietiekami savai prāta attīstīšanai/intelektuālai darbībai. Sajūtu materiāls ir ļoti cieši sasitīts ar domāma un to analīzi.
Sajūtu materiāls ietver visas 5 maņas, tas trenē visas 5 sajūtas - redze, dzirde, tauste, oža, garša. Montessori saka, jo ātrāk, jo labāk mēs iemācām bērniem un dodam bērniem darboties ar šo materiālu, jo ātrāk mēs attīstīsim bērna prāta spējas un intelektuālo attīstību.
Sajūtu materiāla lietas saistītas ar domāšanu. Domāšana ir tāda sistēma, kas uzkrāj kaut kādas zināšanas. No kā rodas zinšānas? Tās rodas no elementāras izzināšanas un priekšstatiem, ko esam ieguvuši, izzinot kādas lietas. (piem. Mēs zinām, kāds ir plutaplasts vai smilšpapīrs, jo esam to aptaustījuši un nākamreiz saskaroties ar šo materiālu, mums vairāk nevajadzēs pieskarties, lai saprastu, kāds tas ir. Mēs jau to esam izdarījuši un saglabājuši atmiņā šīs sajūtas.)
Sajūtas/priekšstats/izpratne – dažādas pakāpes. Jo iespaids spilgtāks, jo vairāk atstāj iespaidu uz bērna garu. Jo vairāk atkārto šīs darbības , jo rodas asociācijas. (piem. Matemātikas materiāls - cilindrs. Teiksim svece izskatās kā cilindrs.) Svarīgs sajūtu materiāls ir līdz 2.5 -3 gadiem! (arī līdz 5 gadi) Esterei sensitīvais periods ir tieši sajūtas un tāpēc meklēju visas iespējas, lai radītu un dotu tieši sajūtu materiālus. Svarīgi attīstīt šīs iemaņas, jo tas vēlāk noderēs pie pārējiem sensitīvajiem periodiem - lasīšana, rakstīšana, matemātika, ģeometrija.
Sajūtu materiāls darbojas sekojošos soļos:
Ienākot šajā pasaulē bērnam orgāni jau ir izveidojušies un viņi ir gatavi darboties. Tikai tie gaida aktīvu funkcionēšanu (iedot pagaršot; saredzēt; satausīt). Orgāni ir, tikai tagad bērns grib ar tiem izzināt. Sajūtu līmenī ar bērnu vajadzētu strādāt līdz pat 6. klasei – tas ir ļoti svarīgi!!!
Montessori raksta, ka sajūtu attīstīšana sagatavo vairāk praktiskai dzīvei. Mums ir nepilnīgs priekšstats par to, kapēc mums tas ir vajadzīgs. Montessori aprakstīja kā viņa savā pirmajā bērnu mājā Romā meklēja pavāru. Ilgi nevarēja atrast, mainīja vienu pavāru pēc otra. Tad viņa saprata, kāpēc bija tik grūti atrast tādu pavāru, kas viņai patiktu. Viņa atklāja, ka pavāri savu darbu sākuši darīt lielā vecumā neviss no pašas jaunības/bērnības! Viņi nebija attīstījuši savas sajūtas, kas vēlāk būtu noderējušas savā profesijā. Pēc 33 gadiem mēs zaudējam savas izjūtas/sajūtas/redzi/dzirdi/smaržu - šo visu maņu attīstība iet uz leju. Ja pieaugušais ņem materiālu un mēģina saprast, to var darīt, bet tā jau ir nokavēta mācīšanās! Tad jau ir par vēlu, lai attīstītu savas sajūtas pilnībā, kā tas būtu bijis, uzsākot agrā bērnībā. Sajūtu audzināšanu vajag uzsākt no mazotnes, kā metodi, iziet visu šo periodu un pastiprināt šīs sajūtas un iespaidus. Pieredze sagatavo bērnu/indivīdu dzīvei sabiedrībā.
Sajūtu materiāls nav tas, kurā mēs gribām noteikti iemācīt krāsu/formu/nosaukt šos jēdzienus. Mēs nepretendējam, lai bērns varētu nosaukt tikai šos jēdzienus. Bet svarīgākais, lai bērns nostiprina šīs sajūtas savās domās/apziņā. Caur sajūtu atnāk jēdziens - burti/cipari. Sajūtu materiāls sagatavo bērnus kaut kādai spriešanai par lietām. Šī sajūtu pieredze ir tikpat svarīga kā ēšana/elpošana. Svarīgi, lai tas nāktu dabīgi. Sākumā jau liekas, ka nekas nemainās, bet vēlāk šīs zināšanas parādās. Tas viss mūsos iemājo bez piepūles.
Sajūtu materiāla galvenais princips ir kaut ko grupēt/sakārtot/šķirot/sadalīt. Apvienot pēc kaut kādām noteiktām pazīmēm. Tā ir spontāna izraisīta kārtība. Teiksim sakārtot lietas pēc lieluma/krāsas – bērna izvēlēta kārtība. Tas runā par harmoniju, kurā cilvēkam ir patīkami uzturēties. Ja bērns ir izkopis savas sajūtas, tas palīdz būt harmonijā ikdienā ar sevi. Tas iedod estēstisku skatījumu uz dzīvi. Katrai lietai ir sava vieta un kārtība. Svarīgi visam šim klāt ir darbošanās ar mākslu/jaunrade. Mūsu uzdevums, sagatavot un piedāvāt materiālu. Atbalstīt bērna vēlmi darboties/būt radošam.
Tāpēc mīļie vecāki, dosim iespēju mūsu bērniem attīstīt un izkopt savas sajūtas. To ir svarīgi sākt jau agrā bērnībā. Tikai caur sajūtām bērns var iepazīt šo pasauli. Mūsu pienākums ir sagatavot vidi un materiālus, lai bērns varētu darboties.
“Two sensations, tactile and muscular, are mixed together, and give rise to that sense which psychologists call the ‘stereognistic’ sense”. /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no personiskā arhīva
Sajūtu materiāls ietver visas 5 maņas, tas trenē visas 5 sajūtas - redze, dzirde, tauste, oža, garša. Montessori saka, jo ātrāk, jo labāk mēs iemācām bērniem un dodam bērniem darboties ar šo materiālu, jo ātrāk mēs attīstīsim bērna prāta spējas un intelektuālo attīstību.
Sajūtu materiāla lietas saistītas ar domāšanu. Domāšana ir tāda sistēma, kas uzkrāj kaut kādas zināšanas. No kā rodas zinšānas? Tās rodas no elementāras izzināšanas un priekšstatiem, ko esam ieguvuši, izzinot kādas lietas. (piem. Mēs zinām, kāds ir plutaplasts vai smilšpapīrs, jo esam to aptaustījuši un nākamreiz saskaroties ar šo materiālu, mums vairāk nevajadzēs pieskarties, lai saprastu, kāds tas ir. Mēs jau to esam izdarījuši un saglabājuši atmiņā šīs sajūtas.)
Sajūtas/priekšstats/izpratne – dažādas pakāpes. Jo iespaids spilgtāks, jo vairāk atstāj iespaidu uz bērna garu. Jo vairāk atkārto šīs darbības , jo rodas asociācijas. (piem. Matemātikas materiāls - cilindrs. Teiksim svece izskatās kā cilindrs.) Svarīgs sajūtu materiāls ir līdz 2.5 -3 gadiem! (arī līdz 5 gadi) Esterei sensitīvais periods ir tieši sajūtas un tāpēc meklēju visas iespējas, lai radītu un dotu tieši sajūtu materiālus. Svarīgi attīstīt šīs iemaņas, jo tas vēlāk noderēs pie pārējiem sensitīvajiem periodiem - lasīšana, rakstīšana, matemātika, ģeometrija.
Sajūtu materiāls darbojas sekojošos soļos:
- Iespaids, kas darbojas uz šo orgānu (dzirde,tauste, redze)
- Priekšstats –gluds, raupjšs, skaļš, kluss, skābs, sāļs
- Priekšstatu asociācija – šis garšo pēc manas mammas zāļu tējas. (piem.)
- Iegaumēšana
- Analizē
- Domāšana
Ienākot šajā pasaulē bērnam orgāni jau ir izveidojušies un viņi ir gatavi darboties. Tikai tie gaida aktīvu funkcionēšanu (iedot pagaršot; saredzēt; satausīt). Orgāni ir, tikai tagad bērns grib ar tiem izzināt. Sajūtu līmenī ar bērnu vajadzētu strādāt līdz pat 6. klasei – tas ir ļoti svarīgi!!!
Montessori raksta, ka sajūtu attīstīšana sagatavo vairāk praktiskai dzīvei. Mums ir nepilnīgs priekšstats par to, kapēc mums tas ir vajadzīgs. Montessori aprakstīja kā viņa savā pirmajā bērnu mājā Romā meklēja pavāru. Ilgi nevarēja atrast, mainīja vienu pavāru pēc otra. Tad viņa saprata, kāpēc bija tik grūti atrast tādu pavāru, kas viņai patiktu. Viņa atklāja, ka pavāri savu darbu sākuši darīt lielā vecumā neviss no pašas jaunības/bērnības! Viņi nebija attīstījuši savas sajūtas, kas vēlāk būtu noderējušas savā profesijā. Pēc 33 gadiem mēs zaudējam savas izjūtas/sajūtas/redzi/dzirdi/smaržu - šo visu maņu attīstība iet uz leju. Ja pieaugušais ņem materiālu un mēģina saprast, to var darīt, bet tā jau ir nokavēta mācīšanās! Tad jau ir par vēlu, lai attīstītu savas sajūtas pilnībā, kā tas būtu bijis, uzsākot agrā bērnībā. Sajūtu audzināšanu vajag uzsākt no mazotnes, kā metodi, iziet visu šo periodu un pastiprināt šīs sajūtas un iespaidus. Pieredze sagatavo bērnu/indivīdu dzīvei sabiedrībā.
Sajūtu materiāls nav tas, kurā mēs gribām noteikti iemācīt krāsu/formu/nosaukt šos jēdzienus. Mēs nepretendējam, lai bērns varētu nosaukt tikai šos jēdzienus. Bet svarīgākais, lai bērns nostiprina šīs sajūtas savās domās/apziņā. Caur sajūtu atnāk jēdziens - burti/cipari. Sajūtu materiāls sagatavo bērnus kaut kādai spriešanai par lietām. Šī sajūtu pieredze ir tikpat svarīga kā ēšana/elpošana. Svarīgi, lai tas nāktu dabīgi. Sākumā jau liekas, ka nekas nemainās, bet vēlāk šīs zināšanas parādās. Tas viss mūsos iemājo bez piepūles.
Sajūtu materiāla galvenais princips ir kaut ko grupēt/sakārtot/šķirot/sadalīt. Apvienot pēc kaut kādām noteiktām pazīmēm. Tā ir spontāna izraisīta kārtība. Teiksim sakārtot lietas pēc lieluma/krāsas – bērna izvēlēta kārtība. Tas runā par harmoniju, kurā cilvēkam ir patīkami uzturēties. Ja bērns ir izkopis savas sajūtas, tas palīdz būt harmonijā ikdienā ar sevi. Tas iedod estēstisku skatījumu uz dzīvi. Katrai lietai ir sava vieta un kārtība. Svarīgi visam šim klāt ir darbošanās ar mākslu/jaunrade. Mūsu uzdevums, sagatavot un piedāvāt materiālu. Atbalstīt bērna vēlmi darboties/būt radošam.
Tāpēc mīļie vecāki, dosim iespēju mūsu bērniem attīstīt un izkopt savas sajūtas. To ir svarīgi sākt jau agrā bērnībā. Tikai caur sajūtām bērns var iepazīt šo pasauli. Mūsu pienākums ir sagatavot vidi un materiālus, lai bērns varētu darboties.
“Two sensations, tactile and muscular, are mixed together, and give rise to that sense which psychologists call the ‘stereognistic’ sense”. /Maria Montessori/
Avots: kursa pieraksti
Foto: no personiskā arhīva
10 Montessori pamatprincipi
Montessori klase
1. Skolotājs
Skolotājs ir bērna līdzstrādnieks un bērna kalps. Bērns ir pats sevis veidotājs un meistars, tāpēc vajag “jaunu skolotāju”, kurš redz bērna vajadzības. Skolotājs zina, ka bērns nav balta lapa, bet katram bērnam ir iekšējs plāns. Skolotājs zina, ko piedāvāt bērnam viņa apdāvinātībā un trūkumos. Skolotājs ir tas, kurš veido bērnam priekštatu par sabiedrību un vidi. Skolotājs ir tas, kurš palīdz bērnam izprast kā ikdienā viss notiek, kā arī viņš ir tas, kurš ievēro bērna sensibilitātes fāzes- viņš redz, kad šīs fāzes nāk (valodā, matemātikā. u.c.).
Bērna sensiblie periodi:
Valodas periods 1.-6.g.
Rakstīšana 4.g.
Lasīšana 4,5.-5,5.g. (Burtam svarīgi ir piešķirt skaņu!)
Matemātika 3,5.g.
2. Sagatavota vide
Sagatavota vide ir ļoti svarīgs princips, kura sastāv no 5 materiālu grupām:
sensorika; matemātika; praktiskā dzīve; kosmiskā audzināšana; valoda. Svarīgi, lai bērnam būtu visu materiālu pieejamība un materiāli tiktu izvietoti zonās. (Papildzonas: zīmēšana, eksperimenti, grāmatplaukts, virtuves lietas). Bērns pats izvēlas materiālu- brīva izvēle darboties! Ja bērnam ir šī brīvā izvēle darboties, tad viņš šo darbu veic ar prieku. Skolotājam ir jāapmierina bērna vajadzība pēc attiecīgā materiāla.
3. Materiāls
Materiāls nav jāuztver kā instruments, bet gan kā vadītājs vidē, kas ir harmoniska, sakārtota, skaista ( videi nav jābūt obligāti perfektai)- tas ir intereses izraisītājs. Materiāls sniedz bērnam vietējo/lokālo kultūru, kas ir kā atslēga uz citām kultūrām. Materiāls ir sakārtots atbilstoši bērna vajadzībām un tas var tikt papildināts. Materiāls ir estētisks - tas uzrunā bērnu un nodrošina aktivitāti, taču tas ir arī ierobežots. Materiāls parasti ir vienā eksemplārā un ietver paškontroli- kļūdu kontroli. Materials ir tas, kas nodrošina attiecības starp bērnu un skolotāju. Cik vienotas ir attiecības, ir atkarīgs no skolotāja, kuš palīdz meklēt/izzināt pasauli. Materiāls nodrošina sociālu kontaktu.
4. Brīva izvēle
Brīvā izvēle pieder bērnam ( ja bērns neizvēlas, skolotājam pieder izvēle/ iedrošinājums) un tā nenozīmē, ka nav plāna un robežas. Brīva izvēle ir iespējama, ja ir materiālā bāze. Brīvā izvēle ir iekšējās vēlēšanās vadīta. Pēc materiāla var spriest, kas interesē bērnu, un kas ir tas, kas viņu uzrunā.
5. Individuāls mācību plāns un ritms
Tā ir atkārtošana, ritms, vajadzība. “Kas der visiem, tas neder nekam”. Bērni necenšas veidot sacensību savā starpā.
6. Materiāla piedāvāšana jeb prezentēšana
Tas notiek ar 3 pakāpju lekciju:
1) dod jēdzienu materiālam
2) ietverot jēdzienu skolotājs jautā bērnam: „Parādi, iedod, atness, paripini” (šī pakāpe ir visvarīgāka!)
3) kas ir tas?
7. Novērojumi
Novērojumi ir skolotāja atslēga uz bērna pasauli. Bērns pats pateiks, ko spēj izdarīt ar materiālu. Novērojumi vērsti uz to, lai veiktu korekcijas darbā. Par novērojumiem var runāt no 3.g.v. Viena no teorijām paredz to, ka 3-4 gadu vecumā var redzēt to, kāda varētu būt iespējamā bērna pubertāte. Novērojumi ir jāveic ar veselu bērnu un jāņem vērā bērna pašsajūta un garstāvoklis attiecīgajā brīdī.
8. Kārtība
ĀRĒJĀ kārtība- darba vietā/plauktos (vide ir tā, kas sakārto bērnu!). Svarīgs ir plašums un istabas dalījums zonās. Bērnam ir jātiek klāt visam. Nevar būt lietas/vietas, kuras nav sasniedzamas bērnam. IEKŠĒJA materiāla kārtība - saturs un struktūra ( no vienkāršā uz sarežģīto). IEKŠĒJĀ BĒRNA sakārtotība- bērnā ir iekšējs miers un harmonija, kas izriet no darba, ko viņš pats ir brīvi izvēlējies un, ko viņš atrod sakārtotā vidē ar skolotāja sakārtotu un sagatavotu materiālu. Vide ir tā, kas izmaina cilvēku!
9. Koncentrēšanās
Ja mēs bēnam nedodam brīvo izvēli, mēs izpostam bērna iekšējo mieru un harmoniju. Brīva izvēle sniedz koncentrēšanās spējas. Nemiera formas: 1)lielā darba fāze, kad bērns var bezmērķīgi staigāt un neatrod darbu; 2) saistīts ar deviācijām (atkāpes no normas).
10. Paškontrole, pašaudzināšana
Brīvība ietver brīvu izvēli. Tas, ka bērns ir brīvs, nedod to, ka var darīt to, kas ienāk prātā. Brīvība darbības noved līdz galam (atbildība par savu izvēli).
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Skolotājs ir bērna līdzstrādnieks un bērna kalps. Bērns ir pats sevis veidotājs un meistars, tāpēc vajag “jaunu skolotāju”, kurš redz bērna vajadzības. Skolotājs zina, ka bērns nav balta lapa, bet katram bērnam ir iekšējs plāns. Skolotājs zina, ko piedāvāt bērnam viņa apdāvinātībā un trūkumos. Skolotājs ir tas, kurš veido bērnam priekštatu par sabiedrību un vidi. Skolotājs ir tas, kurš palīdz bērnam izprast kā ikdienā viss notiek, kā arī viņš ir tas, kurš ievēro bērna sensibilitātes fāzes- viņš redz, kad šīs fāzes nāk (valodā, matemātikā. u.c.).
Bērna sensiblie periodi:
Valodas periods 1.-6.g.
Rakstīšana 4.g.
Lasīšana 4,5.-5,5.g. (Burtam svarīgi ir piešķirt skaņu!)
Matemātika 3,5.g.
2. Sagatavota vide
Sagatavota vide ir ļoti svarīgs princips, kura sastāv no 5 materiālu grupām:
sensorika; matemātika; praktiskā dzīve; kosmiskā audzināšana; valoda. Svarīgi, lai bērnam būtu visu materiālu pieejamība un materiāli tiktu izvietoti zonās. (Papildzonas: zīmēšana, eksperimenti, grāmatplaukts, virtuves lietas). Bērns pats izvēlas materiālu- brīva izvēle darboties! Ja bērnam ir šī brīvā izvēle darboties, tad viņš šo darbu veic ar prieku. Skolotājam ir jāapmierina bērna vajadzība pēc attiecīgā materiāla.
3. Materiāls
Materiāls nav jāuztver kā instruments, bet gan kā vadītājs vidē, kas ir harmoniska, sakārtota, skaista ( videi nav jābūt obligāti perfektai)- tas ir intereses izraisītājs. Materiāls sniedz bērnam vietējo/lokālo kultūru, kas ir kā atslēga uz citām kultūrām. Materiāls ir sakārtots atbilstoši bērna vajadzībām un tas var tikt papildināts. Materiāls ir estētisks - tas uzrunā bērnu un nodrošina aktivitāti, taču tas ir arī ierobežots. Materiāls parasti ir vienā eksemplārā un ietver paškontroli- kļūdu kontroli. Materials ir tas, kas nodrošina attiecības starp bērnu un skolotāju. Cik vienotas ir attiecības, ir atkarīgs no skolotāja, kuš palīdz meklēt/izzināt pasauli. Materiāls nodrošina sociālu kontaktu.
4. Brīva izvēle
Brīvā izvēle pieder bērnam ( ja bērns neizvēlas, skolotājam pieder izvēle/ iedrošinājums) un tā nenozīmē, ka nav plāna un robežas. Brīva izvēle ir iespējama, ja ir materiālā bāze. Brīvā izvēle ir iekšējās vēlēšanās vadīta. Pēc materiāla var spriest, kas interesē bērnu, un kas ir tas, kas viņu uzrunā.
5. Individuāls mācību plāns un ritms
Tā ir atkārtošana, ritms, vajadzība. “Kas der visiem, tas neder nekam”. Bērni necenšas veidot sacensību savā starpā.
6. Materiāla piedāvāšana jeb prezentēšana
Tas notiek ar 3 pakāpju lekciju:
1) dod jēdzienu materiālam
2) ietverot jēdzienu skolotājs jautā bērnam: „Parādi, iedod, atness, paripini” (šī pakāpe ir visvarīgāka!)
3) kas ir tas?
7. Novērojumi
Novērojumi ir skolotāja atslēga uz bērna pasauli. Bērns pats pateiks, ko spēj izdarīt ar materiālu. Novērojumi vērsti uz to, lai veiktu korekcijas darbā. Par novērojumiem var runāt no 3.g.v. Viena no teorijām paredz to, ka 3-4 gadu vecumā var redzēt to, kāda varētu būt iespējamā bērna pubertāte. Novērojumi ir jāveic ar veselu bērnu un jāņem vērā bērna pašsajūta un garstāvoklis attiecīgajā brīdī.
8. Kārtība
ĀRĒJĀ kārtība- darba vietā/plauktos (vide ir tā, kas sakārto bērnu!). Svarīgs ir plašums un istabas dalījums zonās. Bērnam ir jātiek klāt visam. Nevar būt lietas/vietas, kuras nav sasniedzamas bērnam. IEKŠĒJA materiāla kārtība - saturs un struktūra ( no vienkāršā uz sarežģīto). IEKŠĒJĀ BĒRNA sakārtotība- bērnā ir iekšējs miers un harmonija, kas izriet no darba, ko viņš pats ir brīvi izvēlējies un, ko viņš atrod sakārtotā vidē ar skolotāja sakārtotu un sagatavotu materiālu. Vide ir tā, kas izmaina cilvēku!
9. Koncentrēšanās
Ja mēs bēnam nedodam brīvo izvēli, mēs izpostam bērna iekšējo mieru un harmoniju. Brīva izvēle sniedz koncentrēšanās spējas. Nemiera formas: 1)lielā darba fāze, kad bērns var bezmērķīgi staigāt un neatrod darbu; 2) saistīts ar deviācijām (atkāpes no normas).
10. Paškontrole, pašaudzināšana
Brīvība ietver brīvu izvēli. Tas, ka bērns ir brīvs, nedod to, ka var darīt to, kas ienāk prātā. Brīvība darbības noved līdz galam (atbildība par savu izvēli).
Avots: kursa pieraksti
Foto: no interneta resursiem
Kas ir Montessori pedagoģijas pamatā?
Marija Montessori
Savu pedagoģisko sistēmu M.Montessori nosauca par bērna pašattīstības sistēmu didaktiski sagatavotā vidē. Bērnu noskaņojuma un uzvedības novērojumi viņai palīdzēja atklāt „uzmanības polarizācijas fenomenu”,
balstoties uz kuru viņa izdara secinājumus par bērna brīvu
pašattīstību un viņa darba organizācijas paņēmieniem speciāli veidotā
vidē.
Montessori pedagoģijas centrā neapšaubāmi ir bērns. Viņa sekoja F.Frēbeļa idejām par to, ka bērna daba tiecas pēc labestīgā vai kā teicis Khails Idrans „Audzināšana nevis sēj sēklu bērnā, bet gan ļauj tai uzdīgt!” Montessori to izsaka savas pedagoģijas 3 pamatlikumos:
1.Skaties uz bērnu!- Jānovēro bērna spontānā darbība, tātad jārada vide, kurā darboties. Ir nepieciešams, lai novērotājs spētu novērtēt, izprast un no otras puses-apstākļi, iespējas izpausties.
2.Netraucē bērnam!- Jāatļauj darīt visu, kas netraucē pašam, citiem vai videi. Jāsargājas aiz nepacietības bērna vietā darīt to, ar ko bērns pats jau var tikt galā, ja viņu nesteidzina un nepārtrauc!
3.Palīdzi bērnam pašam tikt galā!- Jārūpējas par to , lai bērnam būtu iespēja apgūt nepieciešamās prasmes, jāierāda bērnam, kā pareizi jārīkojas un jāsadarbojas ar bērnu!
Montessori pedagoģijā audzinātāja un skolotāja funkcijas apvienojas dabīgi. Audzināšanas un apmācības procesu Montesori saprata kā palīdzību bērna psihiskajai attīstībai no pašas bērna dzimšanas, bet tālāk kā palīdzību dzīvē. Jēdziens palīdzība šeit ir atslēgas vārds. Tieši tas daudzējādā ziņā nosaka pedagoga pozīciju attiecībā pret bērnu. Pedagogs vienmēr labvēlīgi un neuzbāzīgi vada bērnu, esot starpnieks starp bērnu un sagatavoto didaktisko vidi.Tieši tādēļ pedagogs vienmēr atrodas blakus bērnam, netraucējot tam, uzmanīgi novērojot, apdzenot nepieciešamības gadījumā par soli un piedāvājot savu palīdzību un vadību vai arī atkāpjoties un ļaujot bērnam pilnībā baudīt patstāvīgo darbību. Montessori pedagoģijā tas saucas-bērna brīvu attīstības apstākļu princips.
Cits- ļoti svarīgs- ir speciāli sagatavotās vides princips. Montessori materiāls ir konkrēts, priekšmetisks vispārinātu zināšanu iemiesojums, maksimāli depersonalizēts, daudzu paaudžu cilvēku zināšanu vispārinājums( pēc Montessori terminoloģijas – „materializēta abstrakcija”).
Viss Montesori materiāls ir spilgts uzskatāmības paraugs, jo ļauj „izdzīvot”, ne tikai verbāli uztvert zināšanas. Īpaša materiālu grupa ir sajūtu materiāls , kurā ietilpst visa cilvēka maņas attīstoši, trenējoši materiāli, piemēram, skaņu cilindri, ar kuru palīdzību bērns mācās izšķirt dažādas skaņu nianses vai taustes tāfelītes, kas trenē taktilās sajūtas.
Arī citos materiālos stingri ievērots princips- no konkrētā uz abstrakto, piemēram, ģeometriskās figūras vispirms bērns iepazīst kā apjoma figūras, iztaustot , izdzīvojot un tikai tad kā attēlus, pie kam arī attēlu apguvē abstrakcija palielinās un sarežģās pamazām.
Montessori sistēmā ir sava bērnu vecumu periodizācija-sensitīvās fāzes. Montessori didaktiskais materiāls pēc savas struktūras un priekšmetiskās loģikas atbilst dažādiem bērna attīstības sensitīvajiem periodiem. Vecumā līdz sešiem gadiem M.Montessori izdalīja sešus būtiskākos sensitīvos periodus: runas attīstības, sensorās uzmanības, kārtības uztveres un ievērošanas, sīku priekšmetu apguves, kustību un darbību periodi. Tie nav periodi, kas seko viens otram , bet lielākoties vienlaicīgi, viens ar otru sedzoties norisoši.
Kārtības un ierobežojumu princips, pretstatā dominējošam uzskatam par Montessori pedagoģiju kā visatļautības piesātinātu, izriet no bērnu tieksmes pēc kārtības. M.Montessori uzskatīja, ka 2-3 gadu vecumā bērniem piemīt vēlme pēc kārtības sev apkārt un visās lietās. Ja šī bērnu vēlme tiek savlaicīgi atbalstīta un attīstīta, tā iesakņojas un kļūst par noteicošu bērna darbībās, līdz ar to nav problēmas ar kārtības mākslīgu uzturēšanu vai disciplīnu.
Montessori pedagoģija nosaka prasības pedagogam, kuru ievērošana kalpo kā viens no priekšnoteikumiem pozitīvam mācību emocionālajam fonam: skolotājam jābūt mierīgam, nosvērtam, kārtīgam, īpaši uzsvērta neliekvārdība, korektu, konkrētu paskaidrojumu izvēle un pieklājība (īpašie pieklājības vingrinājumi ietilpst Montessori pedagoģijas kompleksā).
Montessori pedagogs bērnu nekritizē, nenorāda uz viņa kļūdām. Kļūdas bērns atklāj pats- tas iekļauts materiāla kontroles sistēmā, līdz ar to izpaliek nosodījuma moments. Kā vienīgo sodu Montessori pedagoģija atzīst sava veida sociālo izraidījumu- bērnam uz laiku var tikt liegts izvēlēties un strādāt ar materiālu, ja viņš pārkāpj lietošanas noteikumus. Savā ziņā tas ir visbargākais sods, jo Montessori uzskatīja, ka tieši piespiedu bezdarbība ir vislielākais sods.
Attiecībā uz Montessori pedagoģiju liekas, ka galvenais uzsvars likts uz individuālo- katrs bērns pats apgūst, „izdzīvo” materiālu, pie kam materiāls grupā ir vienā eksemplārā, kas pastiprina individuālās darbošanās principu. Katrs bērns veic savu „izglītošanās maršrutu”, sev pieņemamā ātrumā, no pedagoga saņemot operatīvu palīdzību. Tas ļauj reāli īstenot individuālas un diferencētas pieejas mācībām principu.
Tai pašā laikā Montessori pedagoģijā pastāv arī sociālās audzināšanas un integrācijas princips. Īpašais šeit ir grupas heterogēnais raksturs -grupa sastāv no dažāda vecuma un dažāda apmācības līmeņa bērniem, kas savstarpēji palīdz un apmāca viens otru.
Montessori didaktiskais materiāls dalās 5 grupās:
·praktiskās dzīves materiāls
·sajūtu materiāls
·matemātikas materiāls
·valodas materiāls
·kosmiskā audzināšanas materiāls
Praktiskās dzīves vingrinājumi, proti, „Kurpju auklu siešana”, “Ūdens liešana”, “Smilšu sijāšana”, “Galda mazgāšana” palīdz koordinēt, pilnveidot un harmonizēt kustības. Tie palīdz bērnam kļūt neatkarīgam no pieaugušajiem un veido bērnu par patstāvīgu un pašapzinīgu būtni.
Sajūtu materiāls attīsta garu un sajūtas. Raksturīgs šim materiālam ir noteiktu sajūtu treniņš, piemēram, dzirdes treniņš (trokšņu cilindri) vai taustes treniņš (taustes tāfelītes). Tā kā pasauli cilvēks uztver ar maņām, šim materiālam pirmsskolas vecumā ir liela nozīme. Lietu īpašības (proti, biezs, plāns, īss, garš, smags, viegls) ir reāli sajūtamas un tām piemīt zināmas atšķirības. Sajūtu uzdevumu mērķis ir no konkrētā nonākt pie abstraktā. Tieši matemātikas pamatprincipi tiek apgūti ar sajūtu materiāla palīdzību.
Matemātikas materiāls, pirmkārt, sniedz priekšstatu par skaitļiem un daudzumu. Darbojoties ar „pērlīšu materiālu” bērns mācās, ka skaitlis reprezentē noteiktu daudzumu. Ar materiāla palīdzību bērnam ir gan iespēja skaitļus sadalīt, tādā veidā iegūstot zināšanas matemātisko darbību veikšanā, gan iegūt priekšstatu par decimālsistēmu. Matemātikas materiāls piedāvā iespēju apgūt formas un mērus. Ar vienkāršiem piemēriem bērns iegūst zināšanas aritmētikā un ģeometrijā.
Valodas attīstībai pirmsskolas periodā ir svarīga loma un pēc Montessori bērniem no 3-6 gadu vecumam novērojama valodas „sensitīvā fāze”.Valodas materiāls palīdz vārdu krājuma paplašināšana, taču stāstot, lasot priekšā vai klausoties bērns mācās skaidri izteikties, gan vārdiem, gan teikumos. Dabiskā zinātkāre 4.dzīves gadā rosina bērnus mācīties lasīt un rakstīt. Ar materiāla palīdzību bērns attīsta rokas veiklību un kustību koordināciju, un darbu ar papīru un zīmuli. Bērns mācās pirmos burtus un to skaņu. Rokas treniņš rakstīšanas virziena un kustību attīstībai turpinās, kamēr šīs kustības kļūst spontānas. Ar „kustīgā alfabēta” palīdzību bērns mācās skaņas pārvērst burtos un izprast uzrakstītā nozīmi.
Kosmiskā audzināšana pēc Montessori ietver ģeogrāfiju, fiziku, bioloģiju un vēsturi. Bērns mācās pamatlietas, ar kurām nākas saskarties sociālajā un materiālajā pasaulē.
Avots: Bērnu pieskatīšanas un rotaļu centrs "Brīnumpupa"
Foto: no interneta resursiem
Montessori pedagoģijas centrā neapšaubāmi ir bērns. Viņa sekoja F.Frēbeļa idejām par to, ka bērna daba tiecas pēc labestīgā vai kā teicis Khails Idrans „Audzināšana nevis sēj sēklu bērnā, bet gan ļauj tai uzdīgt!” Montessori to izsaka savas pedagoģijas 3 pamatlikumos:
1.Skaties uz bērnu!- Jānovēro bērna spontānā darbība, tātad jārada vide, kurā darboties. Ir nepieciešams, lai novērotājs spētu novērtēt, izprast un no otras puses-apstākļi, iespējas izpausties.
2.Netraucē bērnam!- Jāatļauj darīt visu, kas netraucē pašam, citiem vai videi. Jāsargājas aiz nepacietības bērna vietā darīt to, ar ko bērns pats jau var tikt galā, ja viņu nesteidzina un nepārtrauc!
3.Palīdzi bērnam pašam tikt galā!- Jārūpējas par to , lai bērnam būtu iespēja apgūt nepieciešamās prasmes, jāierāda bērnam, kā pareizi jārīkojas un jāsadarbojas ar bērnu!
Montessori pedagoģijā audzinātāja un skolotāja funkcijas apvienojas dabīgi. Audzināšanas un apmācības procesu Montesori saprata kā palīdzību bērna psihiskajai attīstībai no pašas bērna dzimšanas, bet tālāk kā palīdzību dzīvē. Jēdziens palīdzība šeit ir atslēgas vārds. Tieši tas daudzējādā ziņā nosaka pedagoga pozīciju attiecībā pret bērnu. Pedagogs vienmēr labvēlīgi un neuzbāzīgi vada bērnu, esot starpnieks starp bērnu un sagatavoto didaktisko vidi.Tieši tādēļ pedagogs vienmēr atrodas blakus bērnam, netraucējot tam, uzmanīgi novērojot, apdzenot nepieciešamības gadījumā par soli un piedāvājot savu palīdzību un vadību vai arī atkāpjoties un ļaujot bērnam pilnībā baudīt patstāvīgo darbību. Montessori pedagoģijā tas saucas-bērna brīvu attīstības apstākļu princips.
Cits- ļoti svarīgs- ir speciāli sagatavotās vides princips. Montessori materiāls ir konkrēts, priekšmetisks vispārinātu zināšanu iemiesojums, maksimāli depersonalizēts, daudzu paaudžu cilvēku zināšanu vispārinājums( pēc Montessori terminoloģijas – „materializēta abstrakcija”).
Viss Montesori materiāls ir spilgts uzskatāmības paraugs, jo ļauj „izdzīvot”, ne tikai verbāli uztvert zināšanas. Īpaša materiālu grupa ir sajūtu materiāls , kurā ietilpst visa cilvēka maņas attīstoši, trenējoši materiāli, piemēram, skaņu cilindri, ar kuru palīdzību bērns mācās izšķirt dažādas skaņu nianses vai taustes tāfelītes, kas trenē taktilās sajūtas.
Arī citos materiālos stingri ievērots princips- no konkrētā uz abstrakto, piemēram, ģeometriskās figūras vispirms bērns iepazīst kā apjoma figūras, iztaustot , izdzīvojot un tikai tad kā attēlus, pie kam arī attēlu apguvē abstrakcija palielinās un sarežģās pamazām.
Montessori sistēmā ir sava bērnu vecumu periodizācija-sensitīvās fāzes. Montessori didaktiskais materiāls pēc savas struktūras un priekšmetiskās loģikas atbilst dažādiem bērna attīstības sensitīvajiem periodiem. Vecumā līdz sešiem gadiem M.Montessori izdalīja sešus būtiskākos sensitīvos periodus: runas attīstības, sensorās uzmanības, kārtības uztveres un ievērošanas, sīku priekšmetu apguves, kustību un darbību periodi. Tie nav periodi, kas seko viens otram , bet lielākoties vienlaicīgi, viens ar otru sedzoties norisoši.
Kārtības un ierobežojumu princips, pretstatā dominējošam uzskatam par Montessori pedagoģiju kā visatļautības piesātinātu, izriet no bērnu tieksmes pēc kārtības. M.Montessori uzskatīja, ka 2-3 gadu vecumā bērniem piemīt vēlme pēc kārtības sev apkārt un visās lietās. Ja šī bērnu vēlme tiek savlaicīgi atbalstīta un attīstīta, tā iesakņojas un kļūst par noteicošu bērna darbībās, līdz ar to nav problēmas ar kārtības mākslīgu uzturēšanu vai disciplīnu.
Montessori pedagoģija nosaka prasības pedagogam, kuru ievērošana kalpo kā viens no priekšnoteikumiem pozitīvam mācību emocionālajam fonam: skolotājam jābūt mierīgam, nosvērtam, kārtīgam, īpaši uzsvērta neliekvārdība, korektu, konkrētu paskaidrojumu izvēle un pieklājība (īpašie pieklājības vingrinājumi ietilpst Montessori pedagoģijas kompleksā).
Montessori pedagogs bērnu nekritizē, nenorāda uz viņa kļūdām. Kļūdas bērns atklāj pats- tas iekļauts materiāla kontroles sistēmā, līdz ar to izpaliek nosodījuma moments. Kā vienīgo sodu Montessori pedagoģija atzīst sava veida sociālo izraidījumu- bērnam uz laiku var tikt liegts izvēlēties un strādāt ar materiālu, ja viņš pārkāpj lietošanas noteikumus. Savā ziņā tas ir visbargākais sods, jo Montessori uzskatīja, ka tieši piespiedu bezdarbība ir vislielākais sods.
Attiecībā uz Montessori pedagoģiju liekas, ka galvenais uzsvars likts uz individuālo- katrs bērns pats apgūst, „izdzīvo” materiālu, pie kam materiāls grupā ir vienā eksemplārā, kas pastiprina individuālās darbošanās principu. Katrs bērns veic savu „izglītošanās maršrutu”, sev pieņemamā ātrumā, no pedagoga saņemot operatīvu palīdzību. Tas ļauj reāli īstenot individuālas un diferencētas pieejas mācībām principu.
Tai pašā laikā Montessori pedagoģijā pastāv arī sociālās audzināšanas un integrācijas princips. Īpašais šeit ir grupas heterogēnais raksturs -grupa sastāv no dažāda vecuma un dažāda apmācības līmeņa bērniem, kas savstarpēji palīdz un apmāca viens otru.
Montessori didaktiskais materiāls dalās 5 grupās:
·praktiskās dzīves materiāls
·sajūtu materiāls
·matemātikas materiāls
·valodas materiāls
·kosmiskā audzināšanas materiāls
Praktiskās dzīves vingrinājumi, proti, „Kurpju auklu siešana”, “Ūdens liešana”, “Smilšu sijāšana”, “Galda mazgāšana” palīdz koordinēt, pilnveidot un harmonizēt kustības. Tie palīdz bērnam kļūt neatkarīgam no pieaugušajiem un veido bērnu par patstāvīgu un pašapzinīgu būtni.
Sajūtu materiāls attīsta garu un sajūtas. Raksturīgs šim materiālam ir noteiktu sajūtu treniņš, piemēram, dzirdes treniņš (trokšņu cilindri) vai taustes treniņš (taustes tāfelītes). Tā kā pasauli cilvēks uztver ar maņām, šim materiālam pirmsskolas vecumā ir liela nozīme. Lietu īpašības (proti, biezs, plāns, īss, garš, smags, viegls) ir reāli sajūtamas un tām piemīt zināmas atšķirības. Sajūtu uzdevumu mērķis ir no konkrētā nonākt pie abstraktā. Tieši matemātikas pamatprincipi tiek apgūti ar sajūtu materiāla palīdzību.
Matemātikas materiāls, pirmkārt, sniedz priekšstatu par skaitļiem un daudzumu. Darbojoties ar „pērlīšu materiālu” bērns mācās, ka skaitlis reprezentē noteiktu daudzumu. Ar materiāla palīdzību bērnam ir gan iespēja skaitļus sadalīt, tādā veidā iegūstot zināšanas matemātisko darbību veikšanā, gan iegūt priekšstatu par decimālsistēmu. Matemātikas materiāls piedāvā iespēju apgūt formas un mērus. Ar vienkāršiem piemēriem bērns iegūst zināšanas aritmētikā un ģeometrijā.
Valodas attīstībai pirmsskolas periodā ir svarīga loma un pēc Montessori bērniem no 3-6 gadu vecumam novērojama valodas „sensitīvā fāze”.Valodas materiāls palīdz vārdu krājuma paplašināšana, taču stāstot, lasot priekšā vai klausoties bērns mācās skaidri izteikties, gan vārdiem, gan teikumos. Dabiskā zinātkāre 4.dzīves gadā rosina bērnus mācīties lasīt un rakstīt. Ar materiāla palīdzību bērns attīsta rokas veiklību un kustību koordināciju, un darbu ar papīru un zīmuli. Bērns mācās pirmos burtus un to skaņu. Rokas treniņš rakstīšanas virziena un kustību attīstībai turpinās, kamēr šīs kustības kļūst spontānas. Ar „kustīgā alfabēta” palīdzību bērns mācās skaņas pārvērst burtos un izprast uzrakstītā nozīmi.
Kosmiskā audzināšana pēc Montessori ietver ģeogrāfiju, fiziku, bioloģiju un vēsturi. Bērns mācās pamatlietas, ar kurām nākas saskarties sociālajā un materiālajā pasaulē.
Avots: Bērnu pieskatīšanas un rotaļu centrs "Brīnumpupa"
Foto: no interneta resursiem
