Jērikas roze
Nekad nebiju dzirdējusi par tādu Jērikas Rozi, līdz brīdim, kad kursos es iepazinos ar Klusuma vingrinājumiem, un man bija tā lieliskā iespēja to redzēt un piedzīvot pašai! Tas bija kaut kas skaists! :) Uzreiz sekoja jautājums, kur tādu var dabūt?! :) Arī mūsu mājās tāda ir un esmu jau nodemonstrējusi pārējai ģimenei. Savu Jērikas Rozi iegādājos HansaPost un tā maksāja 2,95Ls. Pašreiz ir tieši akcija, kad var nopirkt lētāk. Kad roze veras vaļā, tā ļoti labi smaržo, visa telpa piepildās ar tādu īpašu zāļu smaržu. Klusuma vingrinājums b/d ietvaros norisinās tā, ka visi apsēžas aplī un apļa vidū ir trauks ar Jērikas rozi, tad skolotājs ielej traukā karstu ūdeni, tik daudz, lai roze peldētu, un tad atliek gaidīt un skatīties, kā tā veras vaļā. Ir jābūt klusiem visu to laiku, kamēr roze atveras. Un, lai bērniem būtu pārsteiguma moments, rozes viducī var ielikt kādu krāsainu, kristāla bumbiņu. Arī es savā rozē ieliku krāsainu stikla bumbiņu, kuru var ieraudzīt tikai tad, kad roze ir pilnībā atvērusies. Mums kursos roze vērās vaļā diezgan ātri, bet man mājās pagāja kādas 2 dienas!!! Nu tik ilgi, es domāju, neviens bērns nenosēdētu, pat ne pieaugušais! :) Bet manuprāt, tas ir tāpēc, ka roze pirmo reizi vērās vaļā, jo vairāk to lieto, jo ātrāk tā atveras. Kad vingrinājums ir beidzies, tad rozi var ņemt laukā no trauka un nolikt sausā vietā, tad tā pati aizvērsies un izskatīsies tāpat kā pirms tam.
Jērikas Roze (Anastatica hierochuntica) aug Izraēlas tuksnesī, kas atrodas starp Jeruzalemi un Mirušo jūru, viszemākajā vietā uz planētas Zeme. Pirmo reizi šo augu atklāja Krustneši viduslaikos, kuri pamanīja šī auga brīnumaino spēju "augšāmcelties", kad izskatījās, ka augs ir jau gājis bojā. Pirms došanās atpakaļ uz Eiropu krustnešu bruņinieki nolēma paņemt līdzi auga paraugus. Tiklīdz viņi atgriezās mājas, viņi atrasto augu svētīja un nodēvēja to par "Augšāmcelšanās" jeb "Atdzimšanas" ziedu.
Jērikas Rozei piemīt spēja "nomirt" sausuma periodā un atkal "augšāmcelties", kad tas beidzies. Šis augs spēj pārvietoties pa tuksnesi ūdens meklējumos un var atdzīvināt savus pat vissausākos stiebrus. Tas satur trehalozi, kas ir noteicošā sastāvdaļa, kādēļ Jērikas Roze sausuma periodā spēj izdzīvot.
Daudzās ģimenēs pastāv tradīcija nodot šo Rozi mantojumā citām paaudzēm. Tādā veidā saglabājot mūžīgu saikni starp paaudzēm.
Taču biežāk šo augu tur traukā ar ūdeni tā, lai tajā atrastos tikai saknes, bet nemirktu biezais zarojums pie sakņu kakla. Kad Roze atrodas traukā ar ūdeni, viņa atveras. Jērikas Rozei ūdens ir jāmaina katru svētdienu - paturot augu zem tekoša ūdens uz dažām sekundēm, lai attīrītu no jebkādiem negatīviem nosēdumiem. Negatīvisms, ko augs absorbē nogulsnējas ūdenī, kas arī tiek nomainīts. Savvaļas skarbajos apstākļos norūdījusies Jērikas roze var augt vairākus gadus, ja vien tai nodrošina siltumu un labi daudz gaismas. Roze dzīvo fantastiski mūžīgi.
„Kad cilvēks dara darbu, kas viņam nav patīkams, bet ir vajadzīgs, viņš audzina sevi.”
„Gandarījums un prieks par padarīto darbu ir gandrīz tikpat pacilājošs kā sapnis. Tu izbrīnā jautāsi – bet vai tad neviens sapnis nav piepildāms? Un es tev atbildēšu – ir, bet tikai ne visā tā pilnībā. Pilnība pieder vienīgi Dzīvības Valdniekam. Cilvēkam pilnība nav pieejama. Tomēr Dzīvības Valdnieks dod cilvēkam iespēju tai tuvoties, dodot spēju sapņot. Bet tev jāatceras viena patiesība – sapnis tikai tik ilgi ir sapnis, kamēr nav piepildījies. Kad tas piepildās, tad nemanot kļūst par ikdienu un drīz pārklājas putekļiem, un tad cilvēks jūt vilšanos. Tāpēc Dzīvības Valdnieks modina cilvēkos alkas sapņot un tiekties pēc sapņa īstenošanas. Būtībā tas, ko cilvēks izjūt cenšoties piepildīt savu sapni, jau ir tas, ko sapnis patiešām spēj dot – šī došanās ceļā, šī kāpšana sava sapņa virsotnē – tā ir daļēja pietuvošanās Dzīvības Valdnieka pilnībai, cik nu tas cilvēkam vispār iespējams.”
/Laimdota Marija Grīnšteina ”Jērikas roze”/
Jērikas Roze (Anastatica hierochuntica) aug Izraēlas tuksnesī, kas atrodas starp Jeruzalemi un Mirušo jūru, viszemākajā vietā uz planētas Zeme. Pirmo reizi šo augu atklāja Krustneši viduslaikos, kuri pamanīja šī auga brīnumaino spēju "augšāmcelties", kad izskatījās, ka augs ir jau gājis bojā. Pirms došanās atpakaļ uz Eiropu krustnešu bruņinieki nolēma paņemt līdzi auga paraugus. Tiklīdz viņi atgriezās mājas, viņi atrasto augu svētīja un nodēvēja to par "Augšāmcelšanās" jeb "Atdzimšanas" ziedu.
Jērikas Rozei piemīt spēja "nomirt" sausuma periodā un atkal "augšāmcelties", kad tas beidzies. Šis augs spēj pārvietoties pa tuksnesi ūdens meklējumos un var atdzīvināt savus pat vissausākos stiebrus. Tas satur trehalozi, kas ir noteicošā sastāvdaļa, kādēļ Jērikas Roze sausuma periodā spēj izdzīvot.
Daudzās ģimenēs pastāv tradīcija nodot šo Rozi mantojumā citām paaudzēm. Tādā veidā saglabājot mūžīgu saikni starp paaudzēm.
Taču biežāk šo augu tur traukā ar ūdeni tā, lai tajā atrastos tikai saknes, bet nemirktu biezais zarojums pie sakņu kakla. Kad Roze atrodas traukā ar ūdeni, viņa atveras. Jērikas Rozei ūdens ir jāmaina katru svētdienu - paturot augu zem tekoša ūdens uz dažām sekundēm, lai attīrītu no jebkādiem negatīviem nosēdumiem. Negatīvisms, ko augs absorbē nogulsnējas ūdenī, kas arī tiek nomainīts. Savvaļas skarbajos apstākļos norūdījusies Jērikas roze var augt vairākus gadus, ja vien tai nodrošina siltumu un labi daudz gaismas. Roze dzīvo fantastiski mūžīgi.
„Kad cilvēks dara darbu, kas viņam nav patīkams, bet ir vajadzīgs, viņš audzina sevi.”
„Gandarījums un prieks par padarīto darbu ir gandrīz tikpat pacilājošs kā sapnis. Tu izbrīnā jautāsi – bet vai tad neviens sapnis nav piepildāms? Un es tev atbildēšu – ir, bet tikai ne visā tā pilnībā. Pilnība pieder vienīgi Dzīvības Valdniekam. Cilvēkam pilnība nav pieejama. Tomēr Dzīvības Valdnieks dod cilvēkam iespēju tai tuvoties, dodot spēju sapņot. Bet tev jāatceras viena patiesība – sapnis tikai tik ilgi ir sapnis, kamēr nav piepildījies. Kad tas piepildās, tad nemanot kļūst par ikdienu un drīz pārklājas putekļiem, un tad cilvēks jūt vilšanos. Tāpēc Dzīvības Valdnieks modina cilvēkos alkas sapņot un tiekties pēc sapņa īstenošanas. Būtībā tas, ko cilvēks izjūt cenšoties piepildīt savu sapni, jau ir tas, ko sapnis patiešām spēj dot – šī došanās ceļā, šī kāpšana sava sapņa virsotnē – tā ir daļēja pietuvošanās Dzīvības Valdnieka pilnībai, cik nu tas cilvēkam vispār iespējams.”
/Laimdota Marija Grīnšteina ”Jērikas roze”/
Klusuma vingrinājumi
Viena no lieta, ko es pati piedzīvoju un uzzināju Montessori pedagoģijā, ir klusuma vingrinājumi! Tas ir kaut kas! Klusuma vingrinājumi Montesori b/d un skolās ir ierasta parādība, bet man tas bija jaunums! Jau kādu laiku mēs ar Esteri praktizējam klusuma vingrinājumus mājās. Esterei patīk, un viņa pamazām mācās koncentrēties un izbaudīt klusumu.
Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir pilna ar elektroniskām skaņām, mūziku un citiem trokšņiem. Mašīnu, autobusu un smago mašīnu radītie trokšņi, celtniecības trokšņi. u. c. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kas nekad neizslēdz elektroniskās ierīces un runā tik skaļi, nemaz nedzirdot putnu čalas, ūdens lāses pilienus vai klusu bērna raudāšanu. Nav brīnums, ka mūsdienās bērni runā tik skaļi - viņi mēģina sacensties ar pasaules “troksni”. Viņi vēlas būt sadzirdēti un nezina, kā būt klusiem un kā izbaudīt klusumu. Tāpēc, vēl jo vairāk mums ir nepieciešams izbaudīt šo klusumu. Mums vajadzētu katru dienu runāt ar bērniem klusu. Man pašai tas sanāk reti un neesmu pieradusi. Bet ievēroju to, ka Montessori pedagogi runā ar bērniem ļoti klusi un mierīgi, un mani tas fascinē, ka viņi nekliedz, nepaceļ balsi, saglabā mieru! Man tas būtu tiešām jāmācās un katru dienu jāpraktizē mājās. Kad bērni bļauj, fonā ir mūzika, tad tu iekšēji pats esi uzvilcies un nemaz nevari iedomāties sevi runājam klusu. Liekas, ka to visu jezgu var izjaukt tikai paceļot balsi! Bet mēs taču varētu bērnus pārsteigt, runājot klusu situācijās, kad tas liekas pretdabiski. Mūsu mājās ierasta lieta ir fona mūzika, vai nu radio vai kādas dziesmas. Bet es vēlos turpmāk atteikties no tā, jo pietiek apkārt trokšņu. Gribu iemācīties atbrīvoties no liekiem trokšņiem, iemācīties izbaudīt klusumu, kā arī šo klusuma brīnumu nodot saviem bērniem.
Mums vajadzētu bērniem nodot šo klusumu līdz viņu apziņai un dot šo iespēju kļūt klusiem. Ja viņi atbild ļoti skaļi, tad tā vietā, lai mēs darītu to pašu, atbildam ar klusinātu balsi. Padari savu balsi arvien klusāku līdz tam brīdim, ka Tevi nevar sadzirdēt vispār, lai bērnam būtu šis “ahā” moments. Mums ir jāparāda bērniem kā būt klusiem un kā mācēt saklausīt šo klusumu. Mums jāliek saprast viņiem, ka viņu pašu kustības un viņu balss var radīt vai lauzt šo klusumu. Tikai tad viņi iemācīsies kontrolēt savas kustības un balsi, un saprast, kāda ietekme ir viņu izteiktiem vārdiem.
Kā Montessori nonāca pie klusuma vingrinājumiem? “Vienu dienu es ienācu klasē, turot rokās 4 mēnešu vecu bērniņu, kuru man bija uzticējusi viena mamma...Šīs mazās radībiņas klusums mani pārsteidza, un es gribēju dalīties šo sajūtu ar bērniem... Man par pārsteigumu, es redzēju bērnu acīs neparastu saspringumu, kad viņi vēroja mani. Likās, ka viņi pilnibā juta to, ko es teicu: “ Viņš elpo, tik mierīgi. Neviens no jums nevarētu tik mierīgi elpot, neizdvešot ne skaņas.” Bērni ar sajūsmu un nekustīgi stāvēdami aizturēja savu elpu. Šajā brīdī bija neparasts klusums visapkārt. Pulksteņa tikšķoņa, kas ikdienišķi nebūtu dzirdama, kļuva uztverama. Bija sajūta, ka bērniņš bija atnesis šo klusuma sajūtu, tādu, kāda neeksistē ikdieniškā dzīvē. Tas bija tāpēc, ka neviens no mums nekustējās. Un no šī notikuma, man radās vēlme klausīties klusumā, tātad arī radīt to." (The Secret of Childhood)
Klusuma vingrinājumu praktizē Montessori klasēs, lai palīdzētu bērnam attīstīt augstāku pašdisciplīnu. Kā arī tas palīdz normalizēt klasi. Parastajās skolās klusums vienmēr tiek uztverts kā paklausība. Tikai ar pavēli var dabūt klusumu. Montessori bērnu māju raksturo klusums. Tad, kad Marija Montessori grasījās atvērt savu pirmo bērnu māju klusā, prestižā rajonā, ļoti daudzi apkārtējie iedzīvotāji iebilda, jo skola/bērni automātiski nozīmē - troksnis un haoss. Pēc kāda laika iedzīvotāji bija pārsteigti par bērnu mājā valdošo klusumu un kārtību.
Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir pilna ar elektroniskām skaņām, mūziku un citiem trokšņiem. Mašīnu, autobusu un smago mašīnu radītie trokšņi, celtniecības trokšņi. u. c. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kas nekad neizslēdz elektroniskās ierīces un runā tik skaļi, nemaz nedzirdot putnu čalas, ūdens lāses pilienus vai klusu bērna raudāšanu. Nav brīnums, ka mūsdienās bērni runā tik skaļi - viņi mēģina sacensties ar pasaules “troksni”. Viņi vēlas būt sadzirdēti un nezina, kā būt klusiem un kā izbaudīt klusumu. Tāpēc, vēl jo vairāk mums ir nepieciešams izbaudīt šo klusumu. Mums vajadzētu katru dienu runāt ar bērniem klusu. Man pašai tas sanāk reti un neesmu pieradusi. Bet ievēroju to, ka Montessori pedagogi runā ar bērniem ļoti klusi un mierīgi, un mani tas fascinē, ka viņi nekliedz, nepaceļ balsi, saglabā mieru! Man tas būtu tiešām jāmācās un katru dienu jāpraktizē mājās. Kad bērni bļauj, fonā ir mūzika, tad tu iekšēji pats esi uzvilcies un nemaz nevari iedomāties sevi runājam klusu. Liekas, ka to visu jezgu var izjaukt tikai paceļot balsi! Bet mēs taču varētu bērnus pārsteigt, runājot klusu situācijās, kad tas liekas pretdabiski. Mūsu mājās ierasta lieta ir fona mūzika, vai nu radio vai kādas dziesmas. Bet es vēlos turpmāk atteikties no tā, jo pietiek apkārt trokšņu. Gribu iemācīties atbrīvoties no liekiem trokšņiem, iemācīties izbaudīt klusumu, kā arī šo klusuma brīnumu nodot saviem bērniem.
Mums vajadzētu bērniem nodot šo klusumu līdz viņu apziņai un dot šo iespēju kļūt klusiem. Ja viņi atbild ļoti skaļi, tad tā vietā, lai mēs darītu to pašu, atbildam ar klusinātu balsi. Padari savu balsi arvien klusāku līdz tam brīdim, ka Tevi nevar sadzirdēt vispār, lai bērnam būtu šis “ahā” moments. Mums ir jāparāda bērniem kā būt klusiem un kā mācēt saklausīt šo klusumu. Mums jāliek saprast viņiem, ka viņu pašu kustības un viņu balss var radīt vai lauzt šo klusumu. Tikai tad viņi iemācīsies kontrolēt savas kustības un balsi, un saprast, kāda ietekme ir viņu izteiktiem vārdiem.
Kā Montessori nonāca pie klusuma vingrinājumiem? “Vienu dienu es ienācu klasē, turot rokās 4 mēnešu vecu bērniņu, kuru man bija uzticējusi viena mamma...Šīs mazās radībiņas klusums mani pārsteidza, un es gribēju dalīties šo sajūtu ar bērniem... Man par pārsteigumu, es redzēju bērnu acīs neparastu saspringumu, kad viņi vēroja mani. Likās, ka viņi pilnibā juta to, ko es teicu: “ Viņš elpo, tik mierīgi. Neviens no jums nevarētu tik mierīgi elpot, neizdvešot ne skaņas.” Bērni ar sajūsmu un nekustīgi stāvēdami aizturēja savu elpu. Šajā brīdī bija neparasts klusums visapkārt. Pulksteņa tikšķoņa, kas ikdienišķi nebūtu dzirdama, kļuva uztverama. Bija sajūta, ka bērniņš bija atnesis šo klusuma sajūtu, tādu, kāda neeksistē ikdieniškā dzīvē. Tas bija tāpēc, ka neviens no mums nekustējās. Un no šī notikuma, man radās vēlme klausīties klusumā, tātad arī radīt to." (The Secret of Childhood)
Klusuma vingrinājumu praktizē Montessori klasēs, lai palīdzētu bērnam attīstīt augstāku pašdisciplīnu. Kā arī tas palīdz normalizēt klasi. Parastajās skolās klusums vienmēr tiek uztverts kā paklausība. Tikai ar pavēli var dabūt klusumu. Montessori bērnu māju raksturo klusums. Tad, kad Marija Montessori grasījās atvērt savu pirmo bērnu māju klusā, prestižā rajonā, ļoti daudzi apkārtējie iedzīvotāji iebilda, jo skola/bērni automātiski nozīmē - troksnis un haoss. Pēc kāda laika iedzīvotāji bija pārsteigti par bērnu mājā valdošo klusumu un kārtību.
Klasiskais klusuma vingrinājums
Materiāls: Bilde vai uzraksts ar “Klusums”.
Tiešais mērķis: pozitīvi izjust klusumu.
Netiešais mērķis: Iekšēji nomierināties.
Demonstrēšana: Skolotājs, bērni, kuri vēlas piedalīties apsēžas aplī (ap elipsi), iekātojas, lai ir ērti, rokas klēpī salikuši. Visi apklust. Var aiztaisīt acis. Skolotājs parāda kartiņu ar uzrakstu “Klusums”. Pēc kāda laika pārtraucot vingrinājumu var pateikt “paldies” (var iezvanīt zvaniņu). Vingrinājumu var atkārtot vai paildzināt. Uz šī vingrinājuma bāzes būvē nākošos uzdevumus.
Īpašās intereses moments: Kustību apturēšana.
Kļūdu kontrole: Troksnis.
Vingrinājumi: Dažāda veida vingrinājumi, kas pakārtoti sensorās attīstības vingrinājumiem, kustību koordinācijas, koncentrēšanās attīstības vingrinājumiem.
Vecums: 2,5-3 gadi
Vārdu krājuma paplašināšanas iespējas: Vārdu krājums attiecīgi vingrinājuma veidam.
Klusuma vingrinājumus var praktizēt arī mājās, kā mes to daram ar Esteri. Esmu sagatavojusi trauciņu ar trīs svecītēm, kuras aizdedzinu, bildi ar uzrakstu “ Klusums” un smilšu pulksteni. Mēs parasti šo klusuma vingrinājumu veicam, kad brālis guļ. Tas notiek viņas isabā, uz paklājiņa. Atnesu iepriekš minētos materiālus. Saku Esterei, ka kādu brīdi paliksim klusu, nerunāsim, netaisīsim trokšņus. Saku viņai, ka viņa var vērot kā deg sveces, vai skatīties kā smilšu pulkstenis birst. Sākumā mēs klusējām apmēram 1min, bet tad sapratu, ka Estere var ilgāk palikt klusa. Viņa pati pirkstiņu turot priekšā mutei rāda, ka jābūt klusai. Beigās, kad iztek smilšu pulkstenis, parasti tās ir 1-2min, saku "Paldies" un ļauju viņai nopūst svecītes, jo tas viņai ļoti patīk. Katru dienu cenšamies atrast laiku klusuma vingrinājumam. Es parasti Esteri aicinu uz paklājiņa un viņa man pievienojās, pārsvarā viņa grib atkārtot vingrinājumu. Tad mēs iededzam sveces no jauna un baudam klusumu. :)
Vēl par klusuma vingrinājumiem jūs varat lasīt:
Silence Game
Montessori Silence Game
Living Montessori Now
"No thought is given to the meaning of the word. There is no realization that there is a need of immobility and, as it were, of a suspension of life for a moment of silence to be realized. Silence consists in the suspension of every movement and is not, as it is generally thought to be in schools, a suspension of the din added to the ordinary noises tolerated in an environment." ~Maria Montessori, The Discover of the Child
Materiāls: Bilde vai uzraksts ar “Klusums”.
Tiešais mērķis: pozitīvi izjust klusumu.
Netiešais mērķis: Iekšēji nomierināties.
Demonstrēšana: Skolotājs, bērni, kuri vēlas piedalīties apsēžas aplī (ap elipsi), iekātojas, lai ir ērti, rokas klēpī salikuši. Visi apklust. Var aiztaisīt acis. Skolotājs parāda kartiņu ar uzrakstu “Klusums”. Pēc kāda laika pārtraucot vingrinājumu var pateikt “paldies” (var iezvanīt zvaniņu). Vingrinājumu var atkārtot vai paildzināt. Uz šī vingrinājuma bāzes būvē nākošos uzdevumus.
Īpašās intereses moments: Kustību apturēšana.
Kļūdu kontrole: Troksnis.
Vingrinājumi: Dažāda veida vingrinājumi, kas pakārtoti sensorās attīstības vingrinājumiem, kustību koordinācijas, koncentrēšanās attīstības vingrinājumiem.
Vecums: 2,5-3 gadi
Vārdu krājuma paplašināšanas iespējas: Vārdu krājums attiecīgi vingrinājuma veidam.
Klusuma vingrinājumus var praktizēt arī mājās, kā mes to daram ar Esteri. Esmu sagatavojusi trauciņu ar trīs svecītēm, kuras aizdedzinu, bildi ar uzrakstu “ Klusums” un smilšu pulksteni. Mēs parasti šo klusuma vingrinājumu veicam, kad brālis guļ. Tas notiek viņas isabā, uz paklājiņa. Atnesu iepriekš minētos materiālus. Saku Esterei, ka kādu brīdi paliksim klusu, nerunāsim, netaisīsim trokšņus. Saku viņai, ka viņa var vērot kā deg sveces, vai skatīties kā smilšu pulkstenis birst. Sākumā mēs klusējām apmēram 1min, bet tad sapratu, ka Estere var ilgāk palikt klusa. Viņa pati pirkstiņu turot priekšā mutei rāda, ka jābūt klusai. Beigās, kad iztek smilšu pulkstenis, parasti tās ir 1-2min, saku "Paldies" un ļauju viņai nopūst svecītes, jo tas viņai ļoti patīk. Katru dienu cenšamies atrast laiku klusuma vingrinājumam. Es parasti Esteri aicinu uz paklājiņa un viņa man pievienojās, pārsvarā viņa grib atkārtot vingrinājumu. Tad mēs iededzam sveces no jauna un baudam klusumu. :)
Vēl par klusuma vingrinājumiem jūs varat lasīt:
Silence Game
Montessori Silence Game
Living Montessori Now
"No thought is given to the meaning of the word. There is no realization that there is a need of immobility and, as it were, of a suspension of life for a moment of silence to be realized. Silence consists in the suspension of every movement and is not, as it is generally thought to be in schools, a suspension of the din added to the ordinary noises tolerated in an environment." ~Maria Montessori, The Discover of the Child